Es, medmāsa, uzklausīju viņu un teicu, lai apsēžas, saprotot, ka kāds speciālists varēs aplūkot viņa šuves tikai pēc stundas. Redzēju, kā viņš nervozi skatās savā rokas pulkstenī. Tāpēc nolēmu, ka es pati apskatīšu viņa īkšķi, lai viņam nekas nebūtu jākavē.
Viņam tika veikta brūces eksaminācija un, apspriežoties ar ārstu, tika nolemts, ka brūce ir labi sadzijusi, atliek tikai izņemt šuves un apkopt pirkstu. Kamēr es apstrādāju vecā vīra īkšķi, es uzsāku sarunu.
Jautāju, vai viņam ir vēl kāds ārsta apmeklējums šorīt, ja viņš reiz tā steidzas. Uz ko vīrs atbildēja, ka nē, viņam jādodas un aprūpes namu, lai ieturētu brokastis ar savu sievu, kura cieš no Alcheimera slimības.
Mēs turpinājām runāt, kad gandrīz jau biju pabeigusi darbu, un jautāju vai viņa satrauktos, ja viņš mazliet nokavētu. Vecais vīrs atbildēja: “Viņa vairs nezina, kas es esmu. Viņa mani nav atpazinusi jau 5 gadus.”
Es biju pārsteigta un jautāju: “Jūs katru rītu dodaties pie viņas zinot, ka viņa Jūs neatpazīst?” Viņš viegli pasmaidīja un uzlika saārstēto roku uz manējās: “Viņa nezina, kas es esmu, bet es neesmu aizmirsis, kas ir viņa.”
Kad vīrs devās prom, es nodomāju: “Tā ir tāda veida mīlestību, kādu es vēlos savā dzīvē.”
Īsta mīlestība nav nedz fiziska, nedz romantiska. Tā ir patiesa otra cilvēka pieņemšana, tāds kāds viņš ir. Par spīti dažādām sarežģītām situācijām, mīlestība saglabājas.
Avots: trendingstylist.com
