Izstāstīšu jums situāciju un izlemjat paši, kurš sājā situācijā pie kā ir vainīgs un kuru ir aizvainojis..
Manam dēlam Robertam ir pieci gadi. Mums ar vīru ir laba un stipra ģimene. Mūsu dēlam ir divas vecmāmiņas: mana mamma, vecmāmiņa Maira, un mana vīra mamma, vecmāmiņa Biruta. Tā dēls viņas sauc.
Gan mana mamma, gan vīramāte ir atraitnes. Viņas ļoti mīl savu vienīgo mazdēlu. Taču savu mīlestību viņas izrāda dažādos veidos.
Mans vīrs ir uzņēmējs. Viņš pelna lielu naudu un varu teikt godīgi, ka mums nekā netrūkst. Pirms diviem gadiem mans vīrs man palīdzēja atvērt labu kafejnīcu mūsu mazpilsētā. Tagad man ir savs neliels uzņēmums.
Taču Roberts bieži slimo, un man bieži nākas palikt ar viņu mājās. Es arī bieži apmeklēju skaistumkopšanas salonus – mans statuss liek man vienmēr izskatīties labi.
Es bieži lūdzu savas vecmāmiņas pieskatīt Robertu. Katrai vecmāmiņai ir savs dzīvoklis. Reiz pat mana mamma piedāvāja viņām dzīvot vienā dzīvoklī, bet otru atdot īrēt, taču vīra mamma no šī piedāvājuma atteicās.
Mana mamma dievina savu mazdēlu un ļoti mīl, kad es atvedu Robertu pie viņas. Viņa arī ļoti bieži viņam dāvina dažādas dāvanas. Bet pie vīramātes es savu dēlu vedu ne pārāk bieži. Galu galā, viņa ļoti reti dāvina mazdēlam dāvanas un nemīl ar viņu spēlēties.
Roberts nepārtraukti lūdz, lai viņu aizvedu pie vecmāmiņas Mairas. Bet pie Birutas iet ļoti negribīgi.
Vīra mātei ir jau 66 gadi. Bet viņa nepārtraukti apmeklē skaistumkopšanas salonus, pērk sev modernas un dārgas drēbes, dodas atvaļinājumā.
Un visu to mātei maksā viņas mīļākais dēls. Sev vīra māte neko nežēlo, bet naudu dāvanai savam mazdēlam nevar vai negrib atvēlēt. Ok – tā ir katra paša izvēle, un nav tā ka es uz to apvainojos, bet tas lielā mērā arī noveda pie esošās situācijās.
Šķir otru lapu, lai uzzinātu, kas tieši notikās un kurš tavuprāt šajā situācijā ir vainīgs?
