Katru gadu rīkoju Jaungada sagaidīšanas svētkus, klāju galdu, tērējos, bet radi pat “paldies” nepasaka. Veikalā redzēta aina manī kaut ko mainīja
— Paņem divas burciņas, bet labāk trīs. Valdis pagājušajā reizē sūdzējās, ka uz sviestmaizēm sviests cauri ikriem spīdēja. Un dzērienus, Marij, skaties, nevis tos, kas ir akcijā, bet gan normālus. Mēs taču braucam svinēt svētkus.
Vecākās māsas balss klausulē skanēja moža un prasīga, pārbļaujot pirms svētku troksni lielveikalā. Es stāvēju pārtikas preču ejas vidū, stingri turoties pie aukstā iepirkumu ratiņu roktura. 2024. gada 28. decembris. Apkārt rosījās cilvēki, smaržoja pēc mandarīniem, skujām un slapja sniega, ko no ielas nesa uz zolēm.
Manos ratiņos jau gulēja puse no būvfirmas tāmētājas algas. Kilograms foreles, trīs vītinātas desas stieņi, kas garšo māsasdēlam, dārgs filejas gabals, ananāss.
— Marij, vai tu dzirdi? — Sanita nerimās. — Un vēl, lūdzu, nopērc tās salvetes ar eglītēm. Tev uz galda vienmēr ir kaut kādas garlaicīgas, baltas. Ir jārāda svētku noskaņa. Mēs ieradīsimies ap sešiem, būsim izsalkuši kā vilki.
— Dzird, Sanit, — es centos runāt mierīgi, lai gan galva jau sāka dunoņā trokšņot no sasmakušā gaisa. — Trīs burciņas ikru. Salvetes ar eglītēm.
Es pārtraucu zvanu un paskatījos uz viedtālruņa ekrānu. Paziņojums no bankas tikko ziņoja: kartes atlikums ir tuvinājies kritiskajai atzīmei. Līdz avansam bija atlikušas divas nedēļas un divi simti astoņdesmit eiro. Bet ratiņos bija produkti par diviem simtiem eiro. Bet lieta pat nebija naudā. Vai ne tikai tajā. Aizgāju no veikala, atstājot pilnos ratiņus.
Kā es izjaucu svētkus liekēžiem
«Marija, tev taču vietas ir daudz.» Jūs taču zināt šo sajūtu, kad jūs visiem esat parādā tikai tāpēc, ka pastāvat? Marija — jaunākā, Marijai ir trīs istabu dzīvoklis (mantots no vecmāmiņas, bet kam tas rūp?), Marija dzīvo viena, bērnu nav. Tātad Marija ir mūžīgais bezmaksas svētku rīkotājs, pavārs un sponsors ģimenes svinībām.
Tā tas aizsākās pirms desmit gadiem. Sākumā tas bija: «Oi, sarīkosim pie tevis, vietas taču ir daudz.», pēc tam: «Mariņ, tu tik garšīgi gatavo, kam mums restorāns?», un tagad tas pārvērties par instrukciju: «Nopērc, sagriez, uzklāj galdu, mēs braucam.»
Sanita ar vīru Valdi un abiem pieaugušajiem dēliem brauca uz visiem svētkiem. Valdis ir tirdzniecības nodaļas vadītājs auto salonā, Sanita nestrādā, viņa «sargā pavardu» savā jaunajā rindu mājā. Viņi brauca ar dārgu mašīnu, atveda man dāvanā konfekšu kārbu un magnētiņu ar gada simbolu, bet aizveda pilnus traukus ar ēdienu, «jo tev, Marij, vienmēr tik daudz paliek pāri, nemest taču ārā.»
Es pastūmu smagos ratiņus uz kasēm. Ritenis neganti iečīkstējās. Rindā man priekšā stāvēja pieticīgi ģērbta sieviete gados ap sešdesmit un jauns puisis, acīmredzami viņas dēls. Viņi lika produktus uz lentes, starp pirkumiem noliekot plastmasas kociņu.
— Mammu, par to es samaksāšu, noliec karti, — puiša teica stingri, pārtverot mātes roku. — Un par zivi es arī samaksāšu. Tu taču visiem gatavo.
— Nu labi tev, dēls, man ir… — sieviete vāji pretojās, bet viņas acīs mirdzēja lepnums.
— Nē. Tu tērē laiku un spēkus. Produkti — no manis. Un punkts.
Es sastingu. Šī vienkāršā aina mani aizkustināja spēcīgāk nekā māsas pierastā nekaunība. Es paskatījos uz savu lenti. Kalns ar ēdienu pieciem veseliem cilvēkiem, no kuriem neviens desmit gadu laikā nav jautājis: «Marija, varbūt sametīsimies? Varbūt tev palīdzēt sagriezt salātus? Varbūt tu esi nogurusi pēc gada pārskata?».
Es atcerējos, kā pagājušajā gadā Valdis ar dakšu urķējās galertā un skaļi sprieda:
— Kaut kā par daudz želatīna. Ciets. Restorānā taisa maigāku.
Un Sanita piebalsoja:
— Jā, Marij, tu laikam steidzies. Nu nekas, mēs neesam izvēlīgi.
«Mēs neesam izvēlīgi.»
Iekšpusē kaut kas noklikšķēja. Klusi. Kā pārdeg drošinātājs, glābjot visu sistēmu no pārslodzes.
Lasi vēl: Pirmās MiCA licences piesaista pasaules gigantus: Latvija atgūst līderpozīciju FinTech jomā
Es paskatījos uz saviem ratiņiem. Tur gulēja nevis produkti. Tur gulēja mans nogurums, iepakots vakuumā un skaistos ietinamos papīros. Tur gulēja mani nenopirktie ziemas zābaki, mana neīstenotā muguras masāža, manas brīvdienas.
— Kundze, jūs liksiet ārā? — mani uzsauca kasieris. Rinda aiz muguras neapmierināti būrzmējās.
Es lēnām izelpoju.
— Nē, — es teicu skaļi.
— Kas «nē»? — kasieris nesaprata.
— Es to neņemšu. Neko no tā.
Es apgriezu ratiņus, pilnus ar delikatesēm par vairāk nekā diviem simtiem eiro, un vienkārši atstūmu tos malā, pie stenda ar šokolādēm. Atstāju tos tur, kā atstāj čemodānu bez roktura, ko nēsājuši visu mūžu. Izgāju no veikala ar tukšu somu. Sala gaiss ieelsās sejā, un pirmo reizi visa decembra laikā man kļuva viegli.
Aplēse par «māsas» pakalpojumiem Mājās bija kluss. Kaķis Barsiks paberzējās gar kājām, brīnīdamies, kāpēc saimniece atgriezās bez maisiem. Telefons priekšnamā uz skapīša plīsa pušu. Sanita. Laikam atcerējās, ka aizmirsa pasūtīt noteiktas šķirnes olīvas. Vai gribēja precizēt, vai es paspēšu izcept pīli līdz viņu ierašanās brīdim.
Es neatbildēju. Tā vietā aizgāju uz virtuvi, ielēju sev ūdeni ar citronu un atvēru klēpjdatoru. Esmu profesionāla tāmētāja. Es protu aprēķināt materiālu izmaksas, darbaspēka izmaksas un pieskaitāmās izmaksas. Kāpēc es nekad neesmu pielietojusi šīs prasmes savai dzīvei? Programma atvērās ierastajā zaļajā režģī. Es paskatījos uz tukšo ekrānu. Es sāku aizpildīt tabulu.
KOMERCPASĀKUMS: «JAUNGADA GALDAS 2026»
Rindas aizpildījās ātri, cipari nostājās taisnās rindās. Es neņēmu cenas no gaisa. Es apskatīju gatavu ēdienu izmaksas labākajos pilsētas piegādes uzņēmumos, atskaitīju 10% «radniecības atlaidi» un pievienoju steidzamības koeficientu (30%), jo pasūtījums tiek saņemts mazāk nekā trīs dienu laikā.
Salāti «Olivjē» ar liellopu gaļu (mana recepte), 2 kg — 35 € Zivju plate (lasis, forele, sviesta zivs), 0,8 kg — 52 € Pīle ar āboliem un brūkleņu mērci (pavāra darbs + produkti) — 48 € Telpu noma (viesistaba, 25 kv.m, 8 stundas) — 50 € Tīrīšanas pakalpojumi (uzkopšana pēc viesiem, trauku mazgāšana) — 25 € Galda apkalpošana (ēdienu maiņa, servēšana) — 15 € Kopējā summa tabulas apakšā izskatījās iespaidīgi. Tā bija godīga. Pat pazemināta, ja ņem vērā manas morālās izmaksas, klausoties Valda stāstus par to, kā «sievietes neprot braukt pie stūres».
Es pārlasīju dokumentu. Apakšā pievienoju piezīmi treknrakstā:
«Nosacījumi: 100% priekšapmaksa līdz 30.12.2025 (12:00). Ja līdzekļi netiek ieskaitīti, pasākums tiek atcelts. Ierašanās ar savu ēdienu nav paredzēta vakara formātā.» Bija bail. Bail pārkāpt gadiem seno kārtību, kur «radinieki ir svēti», un es — ērta. Bet vēl sliktāk bija iedomāties, kā es atkal divas dienas stāvu pie plīts, lai pēc tam dzirdētu par «cieto galertu».
Es saglabāju failu. Atvēru tērzēšanu mesendžerī. Tur jau karājās pieci ziņojumi no māsas:
«Marij, kur tu esi? Klausuli necel.»
«Salvetes neaizmirsti!»
«Valdis jautā, vai tu sēnes sālīji pati vai tās būs pirktās?»
Es dziļi ievilku elpu, pievienoju failu un nospiedu «Nosūtīt».
Tālāk es uzrakstīju īsu ziņu:
«Mīļie radinieki! Šogad formāts mainās. Iepazīstieties ar aprēķinu. Gaidu rezervācijas apstiprinājumu un pārskaitījumu.» Un noliku telefonu.
Klusums nebija ilgs. Tas ilga tieši septiņas minūtes. Es paspēju izdzert ūdeni un paglaudīt kaķi. Un tad sākās. Telefons uz galda vibrēja, lēkāja kā zivs. Zvanīja Sanita. Es atmetu. Zvans no Valda. Atmetu. Atkal Sanita. Tērzētavā sākās ziņojumu birums. Vispirms neizpratnes smaidiņi. Pēc tam jautājumi.
«Marij, kas tev, uzlauza profilu?» — uzrakstīja vecākais māsasdēls.
«Tas ir kaut kāds jaunā gada joks? Nav smieklīgi,» — atsaucās Sanita.
Es uzrakstīju mierīgi:
«Nav joks. Un nav uzlauzts. Esmu nogurusi būt sponsore un apkalpojošais personāls. Gribat svētkus pie manis — apmaksājiet izdevumus un darbu. Cenas ir tirgus. Nē — sviniet pie sevis.»
Kas tur sākās. Ja es varētu šo tērzēšanu izdrukāt, ar to varētu aplīmēt sienas tapetes vietā.
«Tu no māsas naudu prasi? Visu sirdsapziņu esi pazaudējusi?» — tas jau bija Valdis. Gramatika kliboja, emocijas gāja pāri malām.
«Mēs pie tevis ar visu dvēseli, bet tu mums rēķinu izstādi? »
«Mamma to nebūtu akceptējusi, ja būtu uzzinājusi!» — tas bija aizliegtais paņēmiens no Sanitas. Trieciens zem jostasvietas.
Agrāk es būtu apbēdināta. Būtu skrējusi atvainoties, teikt, ka viņi mani nesaprata, ka es vienkārši esmu nogurusi. Būtu uzklājusi galdu vēl bagātīgāk, lai izpirktu vainu. Bet šodien es skatījos uz šīm ziņām un redzēju tikai burtus. Melnas zīmes uz balta fona. Tām vairs nebija varas pār mani.
— Mamma nebūtu akceptējusi, ja uzzinātu, ka jūs desmit gadus braucat ciemos un pat paldies nesakāt, — es teicu skaļi tukšajai virtuvei.
Tērzētavā es vairs neko nerakstīju. Vienkārši vēroju. Kā 29. datuma vakaram ziņojumu tonis nomainījās. «Mariņ, nu labi pietiks tev pukoties. Nu nenopirkām mēs tev normālu dāvanu pagājušajā gadā, aizmirsām, ar kuru gan negadās. Mēs taču esam ģimene.»
«Mums tādas brīvas naudas šobrīd nav, Valdim prēmiju aizturēja.» (Tas neskatoties uz to, ka viņi tikko bija atgriezušies no atvaļinājuma). «Māsasdēli pēc tevis ilgojas, tante Marija…»
Es klusēju. Speciāli. Tā bija mana labākā loma piecdesmit divu gadu laikā — loma sievietei, kura tagad zina savu vērtību.
«Rezervācija atcelta»
30. decembrī pulksten 12:00 paziņojums par līdzekļu ieskaitīšanu neatnāca. Es atvēru tērzēšanu un uzrakstīju vienu vārdu: «Rezervācija atcelta.» Un izgāju no grupas. Bloķēju Sanitas un Valda numurus līdz 2. janvārim. Lai nesabojātu sev garastāvokli. 31.decembrī es pamodos desmitos no rīta. Bez modinātāja.
Virtuvē nebija tvaiku, karstuma un vārītu dārzeņu smaržas. Galds bija tīrs. Ledusskapis — gandrīz tukšs, ja neskaita dzirkstošo un mazu burciņu īstu ikru, ko vakar nopirku specializētā veikalā. Tikai sev. Maratona pie plīts vietā es aizgāju uz vannas istabu. Piepildīju to ar putām ar lavandas aromātu, ieslēdzu mūziku. Gulēju stundu, vienkārši baudot klusumu un to, ka nevienam neko neesmu parādā.
Dienā es aizgāju uz manikīru. Meistare, jauka meitene Anna, bija pārsteigta:
— Parasti 31. datumā visi skrien, kavē, ar somām, nervozi. Bet jūs esat tik mierīga, starojat.
— Bet es esmu aizgājusi pensijā, — es pasmaidīju. — No «labas radinieces» amata.
Lasi vēl: Kāpēc āboli pirms cepšanas ir “jāmarinē” – konditora padoms labākam rezultātam
Vakarā es uzvilku jaunu kleitu. Ne «ērtu mājas», lai skraidītu ar šķīvjiem, bet gan skaistu, samtainu, tumši zilu. Pasūtīju piegādi no mīļākā restorāna: risoto un desertu. Vienpadsmitos vakarā iezvanījās pilsētas telefons (es to tā arī nebiju atslēgusi, vienīgais sakaru kanāls). Automātiskais atbildētājs ieslēdzās skaļi.
— Marija? Tu tur kā vispār? — Sanitas balss vairs nebija stingra un apvainota. — Mēs sēžam ar pelmeņiem uz galda. Valdis ir puktīgs, veikali slēgti. Tu vispār saproti, ko tu esi izdarījusi?
Slāpēti bija dzirdama trauku šķindoņa un Valda murmināšana: «Nu, lai viņa…».
It kā divu dienu laikā nevarēja laicīgi visu sapirkt… Vai arī tiešām domāja, ka es jokoju?
Es piegāju pie loga un nospiedu pogu ” beigt zvanu” es izrāvu no savas dzīves vainas sajūtu. Es apsēdos atpūtas krēslā pie loga. Aiz stikla sprāga pirmās salūta raķetes. Es uztaisīju sviestmaizi ar ikriem (sviests nespīdēja cauri, kārta bija dāsna), iedzēru aukstu dzērienu un paskatījos uz savu atspulgu tumšajā stiklā.
Tur sēdēja skaista, kopta sieviete, kurai bija palikuši līdzekļi jauniem zābakiem un tai pašai masāžas kursam. Sieviete, kura pirmo reizi daudzu gadu laikā sagaidīs Jauno gadu tā, kā vēlas viņa pati. Sanāca, ka «ģimenes siltuma» cena bija pārāk augsta. Un būt vienai Jaungada naktī — tas nav biedējoši. Tas ir dārgi. Elitāri. Un ļoti mierīgi.
Jūs vai tu varētu izrakstīt rēķinu tiem, kas ir pieraduši izmantot jūsu labestību bez maksas? Vai uzskatāt, ka radinieki ir svēti, un miera labad ģimenē ir jāpacieš jebkādi zaudējumi?
Galvenā atziņa nav viena. Tās ir vairākas, bet svarīgākā no tām – zini savu vērtību. neļauj sevi noslogot vai izmantot, ja pretī neko nesaņem. Iemācies novilkt robežas. Lai jauki svētki!
