Turku uzņēmējs Mehmets bija ieradies Rīgā, lai ar biznesa partneri Oskaru atrisinātu konkrētus jautājumus: piegādes termiņus, darījuma nosacījumus un norēķinu kontus. Viņš gaidīja tipisku darba dienu, kurā cilvēciskā saziņa aprobežosies ar tasi tējas un īsu sarunu par laikapstākļiem.
Bet, tiklīdz viņš atvēra dokumentu mapes biroja konferenču telpā, Oskars ierosināja: “Aizbrauksim uz skolu. Mana meita tur piedalās svinīgajā līnijā par godu Zinību dienai”.
Turcijā pirms darījuma noslēgšanas jūs varētu uzaicināt, piemēram, uz brokastīm vai parādīt jaunu ražotni, taču ielūgums apmeklēt svētkus skolā Mehmetam šķita kaut kas neparasts. Tomēr atteikties būtu bijis nepieklājīgi, un piecas minūtes vēlāk abi jau devās braucienā, kura laikā turks centās saprast, ko gan varētu dot viņa klātbūtne šādā pasākumā.
Skolas pagalms, kas pilnībā pārspēja ierasto priekšstatu
Turcijā 1. septembris ir klusa diena. Skolā ierodas tikai tie vecāki, kuru bērni sāk skolas gaitas, direktors uzstājas ar īsu apsveikuma runu, tad notiek kopēja lūgšana, pulcēšanās klasēs, un tas arī viss. Maksimums – pāris ziedu pušķi skolotājiem.
Bet šeit, Latvijas skolā, Mehmets nonāca gaišā, blīvā cilvēku pūlī, kas mutuļoja no dzīvības. Baltas bantes meitenēm, šlipses zēniem, visiem nopulētas kurpes un apģērbs bez nevienas krociņas. Netālu no bērniem pulcējās vecāka gadagājuma ļaudis, sievietes svētku tērpos, vīrieši lietišķos uzvalkos un vecāko klašu skolēni, kuri vēroja, kā pirmklasnieki sper savus pirmos soļus skolā.
Taču visvairāk Mehmetu pārsteidza milzīgais ziedu daudzums, vesela ziedu jūra. Gladiolas, rozes, neļķes asteres, milzīgi puķu pušķi, izveidoti ar īpašu fantāziju. Turcijā pirmklasniekiem parasti dāvina saldumus vai kancelejas piederumu komplektus.
Bet šeit bērni nes dāvanu pieaugušajiem. Mehmets redzēja, ka pirmklasniekiem rokās ir mazas apsveikumu kartītes, kas sasietas ar lentītēm, bet ziedu pušķus viņi tur tik uzmanīgi, it kā tajos būtu paslēpta dienas galvenā jēga.
Žests, kas daudz ko izskaidroja
Kad bērni tuvojās saviem skolotājiem, lai pasniegtu ziedus, Mehmets pamanīja, ka viņi to darīja ar patiesu sajūsmu. Turcijā cieņas apliecināšana arī ir svarīga, bet tā tiek pausta citādi – ar vārdiem, lūgšanām un veiksmes vēlējumiem. Mehmets saprata, ka Latvijā cieņa tiek izrādīta ar rīcību, kas nešķita ārišķīga vai uzspiesta.
Viņš dzirdēja, kā viena mamma teica savam dēliņam: “Pasniedz ziedus skaisti”. Un zēns pušķi skolotājai dāvāja ar tādu nopietnību, it kā pasniegtu apbalvojumu. Arī Turcijā pirmā skolas diena ir svinīgs notikums, bet mēroga ziņā nekad netuvojas tam, kādu Mehmets redzēja Latvijas skolā. Turcija bērna pirmajai skolas dienai par godu notiek neliela ģimenes kopā sanākšana, kamēr Latvijā tie ir svētki, kas pulcē desmitiem cilvēku.
Zinību dienas pasākums, kurā viss darbojas kā labi ieeļļota mašīna
Kad direktors iznāca teikt savu runu, nebija nekādas kņadas vai izsaucienu. Cilvēki vienkārši klusēja un stāvēja taisni, it kā pēc nerakstītas vienošanās. Viņa vārdi bija konkrēti: skolas mērķi, jauni projekti, gada plāni, vēlējumi pirmklasniekiem. Nekāda ieilguša formāla teksta – tikai pārliecināta, pārdomāta runa, kas, pēc Mehmeta domām, skaidri parādīja, ka Latvijā bērni ir sabiedrības prioritāte.
Turcijā skolas vadības pārstāvji arī saka runas, bet tās drīzāk ir vienkārši sveiciens, tradicionāls un nereti šablonisks. Tikmēr Rīgas skolas direktora runa skanēja kā ceļvedis, kā orientieris. Mehmets tvēra šo reti sastopamo pieeju un nonāca pie šāda secinājuma: Latvijā viss tiek darīts nevis atskaites, bet gan bērnu labā, un tas ir redzams pat sīkumos.
Brīdis, kas kļuva par svētku centrālo notikumu
Pienāca brīdis, kad viens no 12. klases puišiem paņēma aiz rokas un ieveda skolā pirmklasnieci, gaišmatainu meitenīti, kurai rokās bija simbols skolas gaitu sākumam – zvaniņš – viņa to skandināja tik dūšīgi, it kā tas tiešām būtu viņas ceļojuma sākums.
Abiem sekoja arī pārējie izlaiduma klašu skolēni, satverot pirmklasnieku plaukstas un ievedot viņus skolā. Tajā brīdī Mehmets no aizkustinājuma neviļus aizturēja elpu. Turcijā pāriešana no viena skolas līmeņa nākamajā tiek atzīmēti klusi, klases ietvaros. Bet tas, ko Mehmets tagad redzēja Latvijā, bija publisks, precīzs un spēcīgs.
Viņš pamanīja, ka pieaugušie apkārt smaida – bez pompozitātes, mierīgi, izprotot mirkļa nozīmi. Turki, protams, arī ciena savus vecākus un palīdz jaunākajiem brāļiem un māsām, taču Mehmets vēl nekad nebija dzimtenē novērojis tik vizuāli un emocionāli piepildītu pasākumu, par kādu Zinību diena izvērtās parastā Latvijas skolā.
Cilvēki, kuru dēļ ir vērts pārvērtēt savus priekšstatus
Mehmets aplūkoja skolas pagalmu – pamanīja vīrieti darba formā kopā ar dēliņu, pusaudžu grupu, kas apsprieda gaidāmās olimpiskās spēles, un vidusskolnieces, kas taisnoja pirmklasnieču bantes.
Tas viss šķita dabiski, it kā šī diena būtu patiesi svarīga visiem, ne tikai tiem, kas sāk skolas gaitas. Turcijā 1.septembrī skolā parasti ierodas tikai bērna vecāki, bet Latvijā pie skolas bija sapulcējusies gandrīz visa vietējā kopiena. Šādu iesaistīšanos nevar organizēt ar rīkojumu – tā pastāv pati par sevi.
Saruna pēc pasākuma
Pa ceļam atpakaļ uz biroju Mehmets jautāja Oskaram, kāpēc 1.septembri Latvijā sauc par Zinību dienu. Turcijā tiek lietoti formāli nosaukumi, piemēram, “Pirmā skolas diena”, “Semestra sākums”. Oskars vienkārši paskaidroja: “Mēs nesvinam datumu. Mēs svinam nozīmi.”
Un tad visas detaļas Mehmeta prātā salikās kopā. Ziedi, direktora runa, zvaniņš, vecāku piedalīšanās – tas viss nebija tikai rotājums, bet gan daļa no visas valsts pieejas attiecībā uz bērniem un izglītību.
Abi biznesa partneri līgumu parakstīja mierīgi, ātri, bez ilgas kaulēšanās. Mehmets devās atpakaļ uz Turciju ar sajūtu, ka nav pabijis svētkos, bet gan sasniedzis ieejas punktu kultūrā, kur zināšanas ir daļa no identitātes un kopīgs rituāls palīdz veidot uzticību labāk nekā jebkurš dokuments.
Cienījamie lasītāji, ja jums šis raksts šķita interesants, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties ar draugiem. Priecāsimies arī, ja komentāros pastāstīsiet, kādas emocijas un atmiņas jums saistās ar jūsu un jūsu bērnu skolas gaitu uzsākšanu.
