Aktieris Uldis Dumpis un režisors Jānis Streičs bija tuvi domubiedri un kolēģi daudzu gadu garumā. Viņu pēdējā tikšanās notika pavisam nesen, turklāt visai neparastos apstākļos – abi mākslinieki vienlaikus ārstējās slimnīcā.
Neskatoties uz veselības problēmām, sarunas starp abām leģendām joprojām bija gaišas un atmiņu pilnas. Pat grūtos brīžos viņi spēja saglabāt dzīvesprieku un interesi par notiekošo mākslas pasaulē.
Tikšanās slimnīcas palātā
Pagājušā gada decembrī abi mākslas lielmeistari satikās slimnīcas gaiteņos. Ulda Dumpja sieva Daina atceras, ka Jānis Streičs pat šādā vidē saglabāja sev raksturīgo mieru un labo garastāvokli. Viņš daudz smaidīja un neizrādīja, ka viņu nomāktu kādas nopietnas raizes. Tajā dienā viņi vēl kopā nofotografējās, iemūžinot šo sirsnīgo mirkli, kas vēlāk izrādījās viņu pēdējā klātienes satikšanās.
Sarunas no attāluma
Tā kā Jānis Streičs ikdienā dzīvoja Lietuvā, viņi klātienē neredzējās pārāk bieži. Tomēr attālums nebija šķērslis, lai uzturētu ciešu kontaktu. Tikšanās slimnīcā Rīgā arī nebija nejauša sakritība. Režisors pats piezvanīja Dumpim, lai pavēstītu, ka uz laiku ir ieradies Latvijas galvaspilsētā. Tas parāda, cik svarīgi viņiem abiem bija patverties kopīgās sarunās, kad vien radās tāda izdevība.
Atmiņas par kolēģiem un pagātni
Uldis Dumpis atklāj, ka viņu telefonsarunas bija regulāras un garas. Viņi bieži kavējās atmiņās par vecajiem labajiem laikiem, kad ritēja aktīvs darbs pie filmām un teātra izrādēm. Mākslinieki apsprieda arī esošos kolēģus un dalījās jaunumos par tiem, kas vēl joprojām ir ierindā. Šīs pļāpāšanas palīdzēja uzturēt saikni ar pagātni un sajūtu, ka nekas nebeidzas, kamēr par to runā.
Pēdējais zvans un klusā izturība
Pēdējo reizi abi vīri sazvanījās tikai pāris nedēļas pirms Jāņa Streiča aiziešanas. Uldis un Daina jau toreiz nojauta, ka režisora pašsajūta nav tā labākā. Tomēr Streičs nebija no tiem, kas sūdzētos par likteni vai savām kaitēm. Viņš mācēja nest savas grūtības viegli un ar lielu pašcieņu, neuzkraujot savas bēdas citiem. Tieši šāda nesalaužama un gaiša attieksme pret dzīvi ir tā, kas paliks atmiņā viņa draugiem un visai tautai.
Aktieris Uldis Dumpis un režisors Jānis Streičs bija cieši saistīti jau kopš jaunības dienām. Viņu kopīgais darbs pie kulta filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ir atstājis neizdzēšamas pēdas Latvijas kino vēsturē. Pēdējā laikā abi mākslinieki uzturēja saikni galvenokārt sazvanoties, daloties pārdomās un atmiņās. Pat pēdējās sarunās, kas notika vien pirms dažām nedēļām, bija jūtama tā īpašā cieņa, kas abus vienoja mūža garumā.
Abu mākslinieku ceļi pirmo reizi krustojās jau tālajos studiju gados Teātra fakultātē. Jānis Streičs toreiz apguva režisora amatu, savukārt Uldis Dumpis mācījās par aktieri. Viņi bija studiju biedri, kas kopā veidoja savu izpratni par mākslu un dzīvi. Dumpis atzīst, ka jūtas ļoti pateicīgs liktenim par šo iepazīšanos. Viņiem bija dota unikāla iespēja ne tikai draudzēties, bet arī strādāt kopā, radot darbus, kurus skatītāji mīl vēl šodien.
Vairāk nekā tikai režisors
Jānis Streičs Latvijas kultūrtelpā bija kas daudz vairāk par cilvēku, kurš komandē filmēšanas laukumā. Uldis Dumpis viņu raksturo kā patiesu kultūras cilvēku ar ļoti dziļām un stiprām latviskām saknēm. Režisora redzējums un spēja sajust tautas dvēseli bija tas, kas padarīja viņa filmas par klasiku. Viņa aiziešana ir personīgs trieciens tiem, kas ar viņu strādāja plecu pie pleca, un reizē liels zaudējums visai sabiedrībai.
Mantojums, kas paliek ar mums
Lai gan režisora vairs nav starp mums, viņa darbi turpina dzīvot savu dzīvi. Lomu spilgtums, ko Dumpis atveidoja Streiča filmās, ir pierādījums viņu veiksmīgajai sadarbībai. Aktieris uzsver, ka viņiem ir izdevies atstāt kaut ko patiesi paliekošu, kas priecē un aizkustina cilvēkus paaudzēm ilgi. Šis kopīgais veikums ir labākais piemineklis viņu draudzībai un kopīgajam radošajam ceļam.
Lasi vēl: “Bankomāts izdeva tādu naudu, ka varēju viņu mest ārā tuvējā miskastē”: kā rīkoties šādos gadījumos
Ceļā no Liepājas apturēja likumsargs: kā viens mans teikums visu procedūru pagarināja uz stundu
