Latvijas veikalos ieviestais pienākums cenu zīmēs norādīt ne vien produkta cenu, bet arī pārtikas preču ražotājvalsti sākotnēji tika iecerēts kā palīgs pircējiem.
Tomēr realitātē daļa patērētāju uz šīm cenu zīmēm raugās ar aizdomām, īpaši tad, ja ailē par izcelsmes valsti redzams ieraksts: “Nav ziņu”. Šāds apzīmējums nereti sastopams arī pie labi zināmu un ilggadēju ražotāju produkcijas. “Kas Jauns Avīze” skaidro, kādēļ šāda situācija ir iespējama.
Tirgotāji norāda uz dažādiem birokrātiskiem un praktiskiem sarežģījumiem, savukārt Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) uzsver, ka noteiktās situācijās šāda norāde ir pieļaujama un pati par sevi nenozīmē, ka precei būtu nelegāla izcelsme. Rodas jautājums – vai jaunais marķējums patiešām pilda tam paredzēto funkciju? Un kā šis jautājums tiek risināts citās Eiropas valstīs un pasaulē?
Labas ieceres un pircēju uzvedība
Cenu zīmju papildināšana ar izcelsmes valsts norādi tika ieviesta ar mērķi padarīt tirdzniecības vidi pārskatāmāku un sniegt pircējiem iespēju labāk orientēties produktu izcelsmē. Regulas autori uzsvēra, ka jaunais regulējums ļaus vieglāk noskaidrot, vai preces nav ievestas no – Krievijas vai Baltkrievijas. Pirms noteikumu pieņemšanas veiktie pētījumi par patērētāju paradumiem parādīja, ka lielākā daļa iedzīvotāju pievērš uzmanību izcelsmes norādēm, un šī informācija būtiski ietekmē viņu pirkumu izvēli.
Zemkopības ministrijas veiktā aptauja liecina, ka 88,1% pircēju pievērš uzmanību izcelsmes valsts norādēm; 25,7% pēc regulējuma ieviešanas biežāk izvēlas Latvijā ražotus produktus; 40,9% atzīst, ka informācija par izcelsmi ir ietekmējusi viņu pirkuma lēmumu; savukārt 26,1% izmanto šīs norādes, lai apzināti izvairītos no Krievijā un Baltkrievijā ražotām precēm. Ideju par skaidru un vienotu marķējumu pastiprināja arī sabiedriskā iniciatīva platformā Manabalss.lv, kur tika vākti paraksti šādas sistēmas ieviešanai.
Kāpēc pie labi zināmām precēm norādīts “nav ziņu”
“Kas Jauns Avīze” pamanīja, ka norāde “Valsts: nav ziņu” sastopama pie tādiem produktiem kā tēja “Možums”, kafija “Kronung”, alus “Amber City” un citām labi zināmām precēm. Zemkopības ministrijas izstrādātie Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka gadījumos, kad ražotājvalsti nav iespējams noteikt ne pēc marķējuma, ne pavaddokumentiem, cenu zīmē ir jānorāda: “Valsts: nav ziņu”.
Šādā situācijā visbiežāk nonāk šādas preces:
- produkti, uz kuru iepakojuma norādīts “Ražots Eiropas Savienībā”, bet nav minēta konkrēta valsts;
- preces, kuru ražošana notiek vairākās rūpnīcās dažādās valstīs (piemēram, “Coca-Cola”, kas var būt ražota gan Igaunijā, gan Polijā);
- produkti, kuru precīzu konkrētās partijas izcelsmi piegādātājs nav norādījis. PVD pārbaudēs visbiežāk tie ir cukurs, sāls, tēja, konfektes un cepumi, kuru ražošanas vieta mēdz mainīties.
Pircēju neuzticēšanās
Daudzi patērētāji nesaprot, kā mūsdienu tirdzniecības apstākļos var nebūt zināma produkta izcelsmes valsts. Sociālajos tīklos izskan jautājumi un pieņēmumi, piemēram: “Varbūt šīs preces ir no Krievijas?”
Eksperti gan uzsver, ka šādi pieņēmumi ir kļūdaini. Pārtikas produktu imports no Krievijas un Baltkrievijas ir aizliegts. Tomēr pats ieraksts “Nav ziņu” rada neuzticību – daļa pircēju šādus produktus vienkārši nepērk, citi tos izvērtē katru atsevišķi, bet daudzi jūtas nedroši, ja nav skaidri zināma konkrētā ražotājvalsts.
Tirgotāju iebildumi – prasība ir lieka
Latvijas Tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs Henriks Danusevičs skaidro, ka tirgotājiem bieži ir ļoti sarežģīti noteikt precīzu izcelsmes valsti: “Ir produkti, kuru ražošana notiek vairākās valstīs, piemēram, gan Igaunijā, gan Latvijā. Tirgotājs nereti nezina, no kuras valsts konkrētā partija ir piegādāta.
Pavaddokumentos bieži vien ir norādīts tikai ‘Ražots ES’. Lai iegūtu precīzāku informāciju, tirgotājam jāveic papildu darbības, kas palielina produkta izmaksas. No tirgotāju skatpunkta šī prasība ir lieka un, manuprāt, pat neatbilstoša likumam. Mēs gaidām Eiropas Komisijas vērtējumu.”
Danusevičs atzīst, ka pats fakts, ka uz cenu zīmes jānorāda ražotājvalsts, nav tehniski ļoti sarežģīts, tomēr tas nozīmē papildu darbu un izmaksu pieaugumu. Viņš uzsver, ka produktus no Krievijas vai Baltkrievijas legāli ievest nav iespējams, jo pavaddokumenti to uzreiz atklātu. Viņa ieskatā prasība būtu vai nu jāatceļ, vai jāpārskata, iespējams, attiecinot to tikai uz lielākajiem tirgotājiem.
Tirgotājiem šis regulējums rada būtisku slogu:
- ļoti liels preču apjoms, par kurām jāapkopo izcelsmes dati;
- biežas neatbilstības starp pavaddokumentiem un marķējumu;
- nepieciešamība pēc papildu IT risinājumiem un personāla;
- regulāra cenu zīmju pārdrukāšana.
Nereti problēmas sakne ir piegādātāji, kuri nespēj nodrošināt pilnīgu informāciju par izcelsmi. Latvijas tirgotāji nedrīkst patvaļīgi norādīt valsti – viņiem obligāti jāvadās pēc pavaddokumentos sniegtās informācijas.
PVD skaidrojums – pārkāpuma nav
Pārtikas un veterinārā dienesta Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Vineta Grīnberga “Kas Jauns Avīzei” norāda: “Ja uz produkta marķējuma vai pavaddokumentos nav sniegta informācija par ražotājvalsti, tirgotājam ir tiesības cenu zīmē norādīt ‘Valsts: nav ziņu’. Ja normatīvie akti to pieļauj, PVD šo faktu nevar uzskatīt par pārkāpumu. Jebkuram produktam jābūt izsekojamam, un pavaddokumenti ļauj noteikt tā izcelsmi.”
Speciālisti uzsver, ka nelegālas preces tirgū nonākt nevar, jo pavaddokumenti ir obligāti, un inspektoriem ir iespēja pārbaudīt izcelsmi. Tiek prognozēts, ka šis regulējums nākotnē varētu tikt izvērtēts un, iespējams, arī mainīts, paredzot:
- prasības atcelšanu vai tās pārskatīšanu;
- piemērošanu tikai lielajiem tirgotājiem;
- precīzākus noteikumus attiecībā uz produktiem ar norādi “ražots ES”;
- vienotas un saprotamas marķēšanas sistēmas izveidi.
- Tikmēr pircējiem Latvijas veikalos jāsamierinās ar pretrunīgi uztveramajām cenu zīmēm.
Latvija – izņēmums Eiropā
Pašlaik Latvija ir vienīgā Eiropas Savienības valsts, kur ražotājvalsts norādīšana uz cenu zīmes ir obligāta prasība. Citās ES valstīs izcelsme obligāti jānorāda tikai uz iepakojuma, un cenu zīmēm šāda pienākuma nav. Norāde “ražots ES” tiek uzskatīta par pietiekamu, un tirgotājiem nav jānorāda konkrēta valsts vai rūpnīca. Tādēļ Latvijas prasība tiek uzskatīta par vienu no visstingrākajām un birokrātiski sarežģītākajām Eiropas Savienībā.
Lasi vēl: Kāda būs vasara: pirmā lielā sinoptiķu prognoze 2026. gada jūnijam, jūlijam un augustam
Dažās valstīs ražotājvalsts uz cenu zīmēm tiek norādīta brīvprātīgi, nevis obligāti. Piemēram, ārpus ES pastāv šāda kārtība:
- Apvienotajā Karalistē produkta izcelsme jānorāda uz iepakojuma, nevis cenu zīmes;
- Amerikas Savienotajās Valstīs cenu zīmēm nav noteiktu obligātu prasību;
- Kanādā izcelsmes norāde attiecas uz iepakojumu, nevis veikala plauktu cenu zīmēm;
- Austrālijā izcelsmes valsts obligāti jānorāda uz iepakojuma, bet uz cenu zīmēm tā ir brīvprātīga.
