Koridorā stāvēja liels, melns koferis ar apskrāpētu sānu un senu lidostas birku. Blakus tam rēgojās trīs zili, līdz malām piebāzti iepirkumu maisi – tie bija tik smagi, ka rokturi izskatījās tūlīt, tūlīt noplīsīs.
Ārā valdīja kārtīga Latvijas ziema, februāra vējš dzenāja sniega pārslas gar logu rūtīm, un šis skats priekšnamā nepavisam neatbilda mierīgajam vakaram Jelgavā, ko biju sev ieplānojusi.
Es iznācu no virtuves, rokās turot slapju dvieli. Tikko biju nomazgājusi šķīvjus pēc savām vēlajām pusdienām. Pēdējos septiņus gadus es dzīvoju viena savā divistabu dzīvoklī.
Viena krūzīte, viena dakšiņa, pilnīgs miers un nekāda lieka trokšņa. Man patīk šī kārtība. Un te pēkšņi – koferis, maisi un mana meita Evita. Viņai ir divdesmit seši gadi, un viņas sejas izteiksme skaidri vēstīja: “Mammu, lūdzu, tikai nesāc…”
— Mammu, tikai nedusmojies, — viņa teica, balss nedaudz drebēja, cenšoties izskatīties pēc iespējas nevainīgāk.
Viņai aiz muguras mīņājās Kārlis. Par znotu viņu saukt būtu stipri par agru, viņi vienkārši dzīvo kopā kādu pusotru gadu. Kārlis ir trīsdesmitgadnieks, kurš strādā IT jomā no mājām, parasti valkā nedaudz izstaipītus džemperus ar kapuci, un ap viņu pastāvīgi virmo spēcīga kafijas smarža. Šķiet, viņš tajā kafijā vienkārši dzīvo.
— Mammu, mums vajag nedaudz padzīvot pie tevis. Burtiski pāris nedēļas, kamēr sakārtosim lietas, — Evita turpināja, mēģinot ielīst manā apskāvienā.
— Ko tieši tas nozīmē? — es jautāju, joprojām turot rokās trauku dvieli.
— Nu… mūsu īrētā dzīvokļa saimnieks Rīgā pēkšņi nolēma to pārdot radiniekiem. Mums palūdza atbrīvot telpas ļoti steidzami. Jaunu dzīvesvietu vēl neesam noīrējuši. Kamēr meklējam – vai varam padzīvot pie tevis? Šeit tomēr ir otrā istaba brīva…
Kārlis stāvēja klusējot, rokas dziļi sabāzis kabatās, skatienu pievērst grīdas dēļiem. Viņš kaut ko nomurmināja par “labvakar” un atkal iegrima klusumā. Es skatījos uz viņiem abiem, uz tiem zilajiem maisiem un jutu, kā manā pakrūtē sāk sēsties nepatīkams smagums.
— Evita, vai tiešām bija tik grūti piezvanīt un pabrīdināt? Es taču nekur nepazūdu.
— Mammu, viss notika tik strauji. Mēs tikai vakar uzzinājām galīgo termiņu. Es gribēju zvanīt, bet sākās pakošanās, stress…
— Bet nepiezvanīji.
— Nepaspēju. Piedod.
Telefons viņai ir pielipis pie rokas visu laiku, bet piezvanīt mātei un pajautāt, vai drīkst uz viņas mierīgo ostu atvest svešu vīrieti – tam laika neatradās.
Kad personīgā telpa sāk sašaurināties
Būdama māte, es, protams, nevarēju viņus izdzīt salā. Es pamāju ar galvu un atļāvu ienest mantas. Mans dzīvoklis Jelgavā, kas vienmēr šķita pietiekami plašs vienam cilvēkam, pēkšņi kļuva saspiests.
Viņi aizņēma lielāko istabu. Pēc desmit minūtēm Kārlis jau bija izpakojis savu lielo monitoru un klabināja pa klaviatūru.
Tajā pašā vakarā es pirmo reizi skaidri apjautu, ko nozīmē zaudēt savu telpu. Es esmu grāmatvede, man patīk struktūra. Bet tagad koridorā bija Kārļa milzīgie zābaki, vannas istabas izlietne bija pilna ar bārdas rugājiem, un gaisā virmoja kaut kas svešs.
Es pagatavoju vakariņas visiem trim. Kārlis no istabas iznāca tikai tad, kad vakariņas jau sāka dzist. Viņš paēda gandrīz pilnīgā klusumā. Kad šķīvis bija tukšs, viņš to vienkārši pastūma malā, piecēlās un aizgāja atpakaļ pie sava datora. Pat nepasakot “paldies”.
— Evita, — es klusi teicu meitai, norādot uz galda galu.
— Jā, tūlīt, sakārtošu, — viņa steigšus piecēlās, novāca Kārļa traukus un sāka tos mazgāt.
Naktī es nevarēju aizmigt. Caur plānajām sienām es dzirdēju viņu sačukstēšanos un dīvainus smieklus. Klusi dunēja Kārļa datora ventilatori. Pēdējos gadus mana pasaule bija klusa, bet tagad aiz sienas mita pilnīgi citi paradumi, kas neprasīja atļauju te atrasties.
Rīts, kas pielika punktu pacietībai
Pulkstenis rādīja sešus rītā, kad es iegāju virtuvē. Izlietne bija līdz malām piebāzta ar traukiem. Panna ar sakaltušām eļļas paliekām, trīs netīras krūzes, atvērta čipsu paka un lipīgs kafijas pleķis uz mana tikko mazgātā galdauta.
Es stāvēju basām kājām un jutu, kā manī sāk vārīties auksts miers. Mana virtuve tagad izskatījās pēc nekārtīgas studentu kopmītnes. Es klusējot visu nomazgāju, noslaucīju galdu un klusi iznesu pilno miskastes maisu.
Evita no istabas iznāca tikai ap vienpadsmitiem.
— Mammu, labrīt! Vai uzvārīji mums arī kafiju?
— Uzvāri pati, Evita. Es savu padzēru sešos, kad mazgāju jūsu nakts traukus.
Viņa uz mirkli apklusa, skatiens kļuva nedaudz vainīgs.
— Piedod, mammu. Mēs vakar baigi vēlu pabeidzām skatīties seriālu un vienkārši aizmirsām.
Aizmirsāt… Atkal aizmirsāt. Tajā vakarā nekas nemainījās. Koridorā atkal bija tie paši zābaki, un vannas istabā starp maniem tīrajiem dvieļiem rēgojās Kārļa veļa.
Es apsēdos virtuvē un sapratu, ka esmu pelnījusi tiesības uz savu kārtību. Es pieņēmu lēmumu.
Šķir otru lapaspusi, lai uzzinātu, kas notika, kad es paziņoju savu noteikumu
