Ziemā ciems it ka apklust, pārvēršoties baltā tuksnesī. Mūsu ielā apdzīvotas palika vairs tikai divas mājas: mana un Annas tantes, turpat aiz žoga. No Annas atvadījāmies pirms trim dienām
Sals bija nežēlīgs, -25 grādi. Kapsētā zemi dauzīja ar laužņiem. Es palīdzēju brāļadēlam aiznaglot logus, noslēdzu gāzi, izskrūvēju korķus skaitītājā, un mēs aizbraucām. Māja palika stāvēt kā melns zobs vidū sniegiem. Pirmo nakti bija kluss. Bet otrajā naktī es ieraudzīju gaismu.
Pulksten vienos naktī izgāju uz lieveņa. Paskatījos pāri žogam — Annas tantes virtuvē logā spīd gaisma.
Ne tā kā no spuldzītes. Gaisma bija dīvaina: blāva, bāli zila, trīcoša. Tā te uzliesmoja, te nodzisa. It kā kāds aiz bieza aizkara strādātu ar metināmo aparātu.
— Korķus taču izskrūvējām, — es nomurmināju. — Vai tiešām īssavienojums?
Es ieskatījos uzmanīgāk. Gar aizkaru pārvietojās ēna. Salīkusi, masīva figūra. Tā kustējās raustīgi, grūdieniem, bez inerces. Un kaķi. Annai palika vesels bars kaķu — kādi divdesmit. Brāļadēls tos nevarēja izķert, tie visi salīda pagrabā. Atmeta ar roku: “Peles saķers.” Tagad es redzēju to siluetus uz palodzes. Tie sēdēja rindās kā skatītāji teātrī un skatījās istabas iekšienē. Uz ēnu.
Dienā es piegāju pie žoga. Klusums. Pēdu sniegā nav, piekaramās slēdzenes karājas vietā. Bet, kad vējš norima, es dzirdēju skaņu. Trrr… Zzz… Trrr… Murrāšana. Bet ne mīlīga. Tā bija dūcoša, vienmērīga, saspringta. It kā mājas iekšpusē zem slodzes strādātu augstsprieguma transformators.
Trešajā naktī zilais blāvums kļuva spilgtāks. Es redzēju, kā ēna pacēla “roku”, un istabā uzliesmoja uzliesmojums. Kaķi uz loga lēca lejā, tajā mirdzumā, un atgriezās atpakaļ. Tas nebija normāli. Mājai bija atslēgta strāva. Krāsnī nebija uguns. Tur ir sals. Es paņēmu jaudīgu lukturi, naglu rāvēju un pārlīdu pāri žogam. Kaimiņu pienākums — pārbaudīt. Ja nu bomži kurina ugunskuru, tā arī mana māja blakus nodegs.
Pie lieveņa nesmirdēja pēc dūmiem. Tur oda pēc ozona. Asa, metāliska smaka, kā pirms pērkona negaisa. Un vēl — pēc dedzinātas vilnas.
Es piegāju pie durvīm. Rokturis man sita ar strāvu caur cimdu. Klikšķis bija tik skaļš, ka es atrāvu roku. Statika. Mežonīga statika. Es apeju mājai apkārt. Atradu bēniņu lodziņu priekšnamā, kas bija aizsists ar saplāksni. Padevu uz augšu ar naglu rāvēju. Saplāksnis atleca.
Es iekāpu tumšajā, aukstajā priekšnamā.
Gaiss šeit bija tik sauss, ka degunā krakšķēja. Mati zem cepures acumirklī sacēlās stāvus. Drēbes sāka lipt klāt. Tumsā spīdēja simtiem zaļu punktiņu. Kaķi. Tie sēdēja visur: uz lādēm, uz sijām, uz grīdas. Tie nebēga prom. Tie skatījās uz mani ar stiklainām acīm. To vilna stāvēja stāvus, pārvēršot dzīvniekus pūkainās bumbās. Kad tie pakustējās, starp ūsiņām lēca zilas dzirksteles. Tie bija dzīvi ģeneratori. Virtuves durvis bija pusvirus. No turienes plūda tā pati pulsējošā gaisma. Un čaboņa. Švīk… Krak… Švīk… It kā kāds vilktu sausu tūba zābaku pa sintētisku paklāju.
Es pagrūdu durvis un iegāju virtuvē. Luktura stars izgaismoja skatu, no kura man aizsitās elpa. Pie galda, Annas vietā, sēdēja Kaut kas.
Tā nebija sirmgalve. Tas bija kokons. Milzīgs, drupans pelēku putekļu, kaķu spalvu, matu un zirnekļu tīklu kamols. Tam bija rupja cilvēka forma: slīpi pleci, galva-bumba, kaut kas līdzīgs rokām. Bet tā iekšpusē nebija nekā. Šī masa lidinājās centimetru virs krēsla. Tā mirdzēja no iekšpuses ar neskaitāmiem mikrozibeņiem. Statiskā elektrība bija salīmējusi gružus vienotā struktūrā. Un tas kustējās.
Ap figūru uz galda sēdēja kaķi. Tie gāja klāt pie “saimnieces” un neprātīgi berzēja pret to sānus. Ātri, ritmiski. Katra berzēšanās radīja lādiņu. Spalva pret spalvu. Tie viņu uzlādēja. Bars, kas bija palicis bez siltuma un barotāja, ar savu kolektīvo saprātu bija radījis simulatoru. Elku. Tie atdeva tam enerģiju, bet tas, acīmredzot, sildīja tos ar izlādēm un vibrāciju. Tā bija briesmīga simbioze. Figūra sakustējās no caurvēja.
Tai nebija sejas. Tikai pelēku pūku virpulis. Tā mani “sajuta”.
Es esmu cilvēks. Es sastāvu no ūdens. Es esmu “zemējums”. Būtnei no tīra sprieguma es biju kā briesmas. Un magnēts. Putekļu “galva” pagriezās. Kaķi sāka šņākt.
— Ej-j-j prom… — būtne nočaukstēja. Tā nebija balss, bet gan skaņas modulācija ar izlādēm.
Tā piecēlās. Bez pūlēm, vienkārši uzpeldēja virs grīdas, mana potenciāla pievilkta. Caurspīdīgā ķermeņa iekšpusē es ieraudzīju priekšmetus, ko tā bija iesūkusi: Annas adāmadatas, tējkaroti, spraužamās adatas. Tie karājās magnētiskajā laukā kā zari vējā.
— Marš! — es iekliedzos un muļķīgā kārtā atvēzējos ar naglu rāvēju.
Kļūda. Metāls nostrādāja kā zibensnovedējs. Zils loks zīmuļa biezumā izšāvās no būtnes “krūtīm” uz dzelzs lauzni. TREŠKŠ! Tas bija tik spēcīgs, ka mani atsvieda atpakaļ priekšnamā. Roku sarāva krampis, naglu rāvējs izlidoja un nošķindēja stūrī. Būtne peldēja man pakaļ.
Pie tās lipa grīdas celiņi, vecas avīzes. Tā auga, kļūstot par briesmīgu gružu sniega bumbu. Ja tā man pieskarsies — tas ir viss. Tūkstošiem voltu.
Es gulēju uz grīdas, mēģinot aizrāpot prom. Būtne sastinga durvju ailē, saraujoties, lai tiktu cauri. Es redzēju, kā tās iekšpusē ar trakoti lielu ātrumu griežas rūsainas naglas. Man vajadzēja to “sazemēt”. Noņemt lādiņu. Ūdens nebija. Sniegs ārā. Un tad es atcerējos.
Jakas kabatā bija baloniņš “Slēdzeņu atkausētājs”. Lai noņemtu statiku, vajadzīgs mitrums. Es izrāvu baloniņu. Pirksti trīcēja. Būtne jau sniedza pret mani pelēku, dzirksteļojošu ķepu. Mati uz manas sejas tiecās pret to. Es pavērsu sprauslu virpuļa centrā un nospiedu. Aerosola mākonis triecās pret uzlādēto kamolu. Mitrums acumirklī izveidoja strāvu vadošu kanālu. Notika īssavienojums. KRA-BUM!
Bet es nebiju rēķinājies ar vienu lietu. Gaiss mājā bija piesātināts ar sausiem putekļiem.
Dzirkstele no īssavienojuma aizdedzināja baloniņu. Savukārt tas reaģēja ar putekļu mākoni. Mani apžilbināja. Mani ar muguru pa neaizslēgtajām priekšnama durvīm uz lieveņa. Es iekritu kupenā. Mājas iekšpusē iebrāzās liesmas. Sausā vilna, putekļi, vecais koks un zirnekļu tīkli darbojās kā pulveris. Es gulēju sniegā, skatoties, kā pa bēniņu lodziņu un pagrabu lec ārā kaķi. Tie skrēja prom tumsā, pārbijušies, ar apsvilušām ūsiņām. Bars izjuka. Elks bija gāzts.
Māja nodega līdz pamatiem stundas laikā. Ugunsdzēsēji atbrauca tikai apliet ogles. Es teicu izmeklētājam: “Īssavienojums. Vecā elektroinstalācija.” Viņš noticēja. Savienojums taču bija. Kopš tā laika es dzīvoju viens. Annas kaķi ir savvaļā, cilvēkiem klāt nenāk.
Bet man ir parādījusies kāda dīvainība. Esmu kļuvis par tīrības fanātiķi. Es veicu mitro uzkopšanu divreiz dienā. Es nopirku gaisa mitrinātāju.
Es nenēsāju vilnas drēbes. Tāpēc, ka reizēm, kad saules starā redzu dejojam puteklīšus… Man šķiet, ka tie nevis vienkārši krīt.
Tie kārtojas ķēdē. Tie meklē cits citu. Un es zinu: ja putekļu kļūs pietiekami daudz, un ja mājā būs pārāk sauss un kluss…
Tie var mēģināt sevi salikt kopā pašas.
Bet tas nebūt vēl nebija viss. Dīvainakais atklājās tikai pēc tam
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu kas īsti tur notika patiesībā
Paldies, tas bija satriecoši. 😂