Es strauji piesēdos gultā, smagi elpojot. Sirds sitās kā negudra. Istabā valdīja pilnīgs klusums, ko pārtrauca tikai klusa, ritmiska dūkoņa. Es paskatījos uz galda pusi. Tur, zilganā gaismā, strādāja mans jaunais gaisa mitrinātājs, izpūšot maigu tvaika strūklu.
— Tikai sapnis, — es skaļi noteicu, mēģinot nomierināt drebošās rokas.
Piecēlos, piegāju pie loga un atrāvu aizkarus. Ārā bija pelēks, mierīgs Latvijas ziemas rīts. Sniegs klāja visu pagalmu, un kaimiņu māja — Annas tantes māja — stāvēja neskarta. Nekādu melnu drupas kaudžu, nekādu ugunsdzēsēju. Tikai dūmi, kas mierīgi cēlās no viņas skursteņa. Viņas meita droši vien jau bija piecēlusies un vārīja kafiju savam mantotajam kaķu baram. Es devos uz virtuvi, lai uzliktu tējkannu. Ejot garām spogulim priekšnamā, es uz mirkli sastingu.
Uz mana plaukstas locītavas bija redzams neliels, sārts plankums — tieši tajā vietā, kur sapnī man it kā bija trāpījusi elektriskā izlāde. Es paberzēju acis, domādams, ka tās ir tikai rīta dūmakas sekas, taču nospiedums nepazuda. Es pastiepu roku pēc savas vilnas jakas, kas karājās uz pakaramā. Tiklīdz mans pirksts pieskārās audumam, starp mani un jaku nošķīda spoža, zila dzirkstele. Tā bija tik spēcīga, ka es sāpīgi norāvu roku.
Klusumā es pēkšņi izdzirdēju ko dīvainu. Tas nebija nedz vējš, nedz tējkannas dūkoņa. No kaimiņu mājas puses, caur biezajām sienām un salu, atbalsojās zems, vibrējošs troksnis. Trrr… Zzz… Trrr… Simtiem kaķu vienlaicīga murrāšana.
Es palūkojos uz savu plaukstu. Putekļu krikumi gaisā vairs nevirpuļoja haotiski. Tie lēnām, gandrīz nemanāmi sāka vilkties vienā virzienā — pretī manai rokai, it kā es būtu magnēts, kas nupat ir ticis ieslēgts. Sapnis beidzās, bet statika… statika palika.
Visi tēli un notikumi ir izdomāti, sakritības ir nejaušas.
Paldies, tas bija satriecoši. 😂