Desmit gadus es ticēju, ka esmu uzbūvējusi savu mazo, drošo pasauli tepat Ogrē, klusā privātmāju rajonā netālu no Zilajiem kalniem. Mūsu rīti sākās vienādi – ar kafijas aromātu un mazu buču uz vaiga, pirms katrs devāmies savās gaitās.
Vakaros mēs pie virtuves galda apspriedām nākotni, it kā tā būtu akmenī iekalta. Plānojām, ka nākamgad beidzot siltināsim mājas otro stāvu un varbūt nomainīsim veco automašīnu pret kaut ko jaunāku, lai būtu drošāk mērot ceļu uz darbu Rīgā. Tie šķita kopīgi, pašsaprotami un nesatricināmi mērķi.
Mans vīrs Ivars, kuram nupat palika četrdesmit pieci, strādā par loģistikas vadītāju lielā uzņēmumā, un man viņš vienmēr bija šķitis kā stabils pamats zem kājām. Es pati, būdama četrdesmit gadus veca, strādāju vietējā skolā par lietvedi.
Mūsu dzīve ritēja savu gaitu – mierīgi, bez liekām drāmām un asiem strīdiem. Es pazinu visas viņa vājības, zināju, kā viņam patīk stipra tēja un kāda mūzika viņu nomierina pēc saspringtas dienas.
Pat tie klusuma brīži vakaros, kad abi sēdējām viesistabā, man šķita dabiski un mājīgi. Es biju pārliecināta, ka tā ir tā īpašā tuvība, kad vairs nevajag lieku vārdu, lai saprastos.
Tā sestdiena sākās pavisam parasti. Ārā bija pelēks februāra rīts, sniegs jau sāka kūst, radot nebeidzamas peļķes uz ietvēm gar Brīvības ielu. Ivars aizgāja dušā, bet savu telefonu, kā jau brīvdienā, atstāja uz virtuves galda blakus pusizdzertai kafijas krūzei.
Es gribēju tikai noslaucīt galdu no drupačām, bet pēkšņi ekrāns iedegās. Bija pienācis paziņojums. Es nekad neesmu bijusi tā sieviete, kas ložņā pa vīra mantām vai pārbauda kabatas. Es uzskatīju, ka uzticēšanās ir mūsu laulības pamats.
Bet tajā brīdī sirds dziļumos radās dīvaina nemiera sajūta. Tas bija kaut kas neizskaidrojams, kas vienkārši lika man izstiept roku un paņemt telefonu.
Ziņa bija no viņa bērnības drauga Oskara, ar kuru viņi kopā reizēm brīvdienās gāja skatīties basketbolu vai makšķerēt. Teksts bija īss, bet tas burtiski izsita gaisu no plaušām: “Nu, kā veicas? Atradi beidzot to juristu Rīgā, par kuru runājām? Laiks sāk spiest.”
Sarakste, kas atvēra acis uz rūgto patiesību
Man likās, ka mani kāds būtu iemetis ledainā āliņģī. Rokas sāka trīcēt, un es pat nedomājot atbloķēju telefonu – kodu es zināju jau gadiem, mēs nekad tos nebijām slēpuši. Es atvēru saraksti ar Oskaru un sāku lasīt, nespēdama apstāties.
Tas, ko es tur ieraudzīju, nebija nekāda vīriešu pasēdēšanas plānošana. Tā bija rūpīgi izplānota, mēnešiem ilga nodevība.
Ivars rakstīja par mani vārdus, kurus es nekad nespētu iedomāties iznākam no viņa mutes. Viņš mani sauca par “dzīves enkuru”, kas velk viņu uz leju un neļauj attīstīties. Viņš sūdzējās, ka mājās viņam kļūstot par smagu, ka viņam pietrūkstot “dzīvīguma” un ka es esot kļuvusi par “ērtu, bet garlaicīgu mājas daļu”.
Kamēr es decembrī priecīgi rotāju mūsu Ogres māju, pirku eglīšu rotājumus un cepu viņa mīļākās piparkūkas, viņš ar Oskaru sarakstījās par to, kā “tehniski pareizāk” sadalīt mūsu kopīgos ietaupījumus, lai viņš varētu sākt dzīvi citur bez liekiem zaudējumiem.
Es lēnām apsēdos uz virtuves krēsla, turpinot šķirstīt ziņas uz leju. Tur bija viss – no diskusijām par vienistabas dzīvokļu īres cenām Pārdaugavā līdz pat konkrētiem jurista ieteikumiem, kā noformēt īpašuma atsavināšanu tā, lai man paliktu pēc iespējas mazāk.
Es skatījos uz šo tekstu un nespēju to savienot ar to vīrieti, kurš vēl vakar vakarā man pateicās par garšīgajām vakariņām un maigi nobučoja pieri pirms miega. Šis cilvēks telefonā bija pilnīgs svešinieks – auksts, aprēķinātājs un neticami gļēvs.
Maska nokrīt: “Tev nebija tiesību skatīties”
Ūdens troksnis vannas istabā beidzot apklusa. Pēc brīža Ivars ienāca virtuvē, uzmetis dvieli uz pleca, vēl joprojām viegli smaidīgs un atslābinājies. Es stāvēju pie galda, cieši sažņaugusi viņa telefonu abās rokās. Viņa smaids nodzisa tajā pašā sekundē, kad viņš pamanīja ierīci un manu sejas izteiksmi.
— Ivar, vai tu tiešām pēdējos mēnešus plānoji aiziešanu un naudas dalīšanu, kamēr mēs kopā spriedām par mājas remontu? — mana balss kļuva klusa, bet es centos valdīt pār sevi.
Ivars kļuva pavisam kluss. Viņa sejas izteiksme acumirklī mainījās, kļūstot atsvešināta un vēsa. Viņš pat nepakustējās, lai pajautātu, kas noticis, vai mēģinātu mani kaut kā mierināt. Viņa skatiens kļuva tieši tāds pats, kad biju nolasījusi viņa ziņas.
— Tev nebija nekādu tiesību līst manā telefonā, Laura. Personīgās robežas mūsu mājās ir svēta lieta. Ar šo savu rīcību tu tikko pati pieliki punktu jebkādai uzticībai, kas mums vēl bija palikusi, — viņš noteica pavisam sausi un atsvešināti.
— Uzticību sabojāji tu pats, kad sāki par mani runāt kā par lietu, no kuras jātiek vaļā ar juristu palīdzību, — es noteicu, jūtot, ka pacietība beidzas. — Tu rakstīji, ka es tevi kavēju. Kā tu vispār varēji katru vakaru sēdēt man pretī, zinot, ka aiz muguras jau plāno aiziešanu un skaiti naudu?
“Tie ir tikai vīriešu joki”
Ivars apsēdās pie galda, lēnām ielēja sev tasi kafijas un skatījās kaut kur tālumā, it kā manis tur nemaz nebūtu. Viņa mierīgums mani kaitināja vairāk nekā jebkas cits.
— Mēs ar Oskaru vienkārši runājām. Draugi mēdz pārspīlēt un lietot skarbākus vārdus, kad ir noguruši no ikdienas rutīnas. Tie ir parasti vīriešu joki, nevajag visu uztvert tik nopietni. Es vienkārši tajā brīdī “izlaidu tvaiku”, jo darbā ir liels spiediens, — viņš mēģināja mani pārliecināt, pat nepaceļot balsi.
— Tu rakstīji par kontu tukšošanu, Ivar! Vai arī jurista meklēšana Rīgā ir tikai “tvaika izlaišana”? Kāpēc tu vienkārši neatnāci un nepateici, ka vairs nemīli? Kāpēc vajadzēja šo gadu ilgo teātri?
— Tāpēc, ka es negribēju šādas scēnas. Es gribēju, lai viss notiek mierīgi un civilizēti, kad es pats būšu tam gatavs. Bet tava mūžīgā aizdomīgums un līšana tur, kur neviens tevi neaicina, visu sabojāja. Tagad mums tiešām vairs nav par ko runāt.
— Civilizēti? Tu gribēji mani nostādīt fakta priekšā tad, kad tev būtu izdevīgi? — es sapratu, ka šis cilvēks nekad neatzīs savu nodevību. — Tu man kļuvi par svešinieku tajā brīdī, kad nosūtīji pirmo ziņu Oskaram par to, kā mani apkrāpt.
Vācies prom. Man tavi meli vairs nav vajadzīgi ne minūti.
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu pēdējā saruna un kā es mēģinu sākt dzīvi no nulles pēc desmit gadu kopdzīves
