Sarunas par atvaļinājumu mūsu mājās sākās jau aprīlī (2025.gadā)– kā parasti, tajā dzestrajā pavasara laikā, kad aviokompāniju biļešu cenas vēl nav uzskrūvētas līdz astronomiskiem augstumiem
Atvaļinājuma sarunas: No egoisma līdz sapratnei. Pavasarī vēl ir iespēja normāli, bez steigas izvēlēties galamērķi. Diskusijas par gaidāmo vasaras atvaļinājumu mūsu mājās parasti uzvirmo jau aprīļa vidū. Tas ir tas laiks, kad Latvijā pavasaris vēl tikai spītīgi mēģina uzvarēt ziemas paliekas, bet domas jau lido pie siltas saules.
Aprīlis ir pēdējais brīdis, kad aviobiļešu cenas vēl nav “uzskrūvētas” līdz mākoņiem un viesnīcu piedāvājumā var atrast ko tādu, kas tiešām priecē acis, nevis tikai to, kas palicis pāri. Mūsu dēlam Mārtiņam nupat palika astoņi gadi – vecums, kad viņš ir gana liels, lai visu saprastu, bet gana mazs, lai pieprasītu nepārtrauktu uzmanību.
Es strādāju par grāmatvedi, un paldies dievam, ka mūsdienu pasaule ļauj to darīt attālināti no mājas biroja. Mans vīrs Gatis ir darbu vadītājs lielā ceļu būves firmā. Viņa profesija Latvijas apstākļos nozīmē tikai vienu – vasaras mēnešos viņš mājās parādās vien uz naktsguļu, jo sezona ir nežēlīga un katra saulainā diena ir zelta vērtē. Iepriekš mēs vienmēr bijām spējuši “izkalkulēt” tās divas nedēļas jūlija vidū, lai visa ģimene kopā dotos pie jūras. Nekas eksotisks, parasta atpūta kūrortā, bet mums tas bija svēts laiks.
Šogad viss bija citādi
Gatis pārnāca mājās pēc kārtējās garās maiņas objektā, nosēdās uz dīvāna viesistabā un, pat nenovilcis darba jaku, pilnīgi bez jebkādiem ievadiem paziņoja:
— Klausies, Ieva, es te par to atvaļinājumu nopietni štukoju. Darām šogad kaut kā savādāk, nekā parasti.
— Ko tieši tu domā ar “savādāk”? — es pajautāju, juzdama nelielu trauksmi.
— Nu, godīgi sakot, es gribu beidzot izbaudīt to sajūtu, ka tiešām atpūšos. Gribu aizbraukt kaut kur, kur var vienkārši bezmērķīgi blenzt saulē un nekur nav jāskrien. Ar Mārtiņu mums tas nekad nesanāk – viņš vai nu spītīgi atsakās līst ūdenī, vai viņam ir par karstu, vai arī mums ir jādzenas uz pusdienām, jo viņam, redz, ir savs režīms. Beigās es no tāda atvaļinājuma atgriežos nevis uzlādējies, bet vēl lielākā “izdegšanā” nekā pirms tam.
— Un kāds tad ir tavs plāns?
Gatis uzelpoja un izmeta:
— Pamēģinām šovasar atpūsties katrs savā pusē. Es paņemšu divas nedēļas Turcijā – aizbraukšu ar džekiem no kluba vai vispār viens pats. Bet tu ar Mārtiņu varētu padzīvoties tepat. Vari taču aizbraukt pie savas mammas uz laukiem, viņai tur pie Madonas ir tā foršā dārza māja.
Es viņu vienkārši vēroju. Klusums istabā kļuva gandrīz taustāms.
— Gati, tu šobrīd joko vai tiešām runā nopietni?
— Kāpēc lai es jokotu? Mēs esam divi pieauguši, saprātīgi cilvēki. Mums ir visas tiesības uz savu personīgo telpu un atpūtu.
— Atsevišķa atpūta ir tad, kad atpūsties izdodas abiem, — es mēģināju runāt mierīgi, kaut iekšā viss vārījās. — Tavā versijā tu dodies uz “viss iekļauts” kūrortu, bet es viena pati ar aktīvu bērnu braucu pie mammas uz laukiem. Pasaki man, lūdzu, kur tieši šajā bildē ir redzama mana atpūta?
— Nu, laukos taču ir superīgi! Gaiss, dārzs, mellenes mežā…
— Gati, man tur būs astoņgadīgs puišelis, kuram vajag nodarbes katru sekundi, un mana mamma, kurai ir septiņdesmit divi gadi. Tur nevienu mirkli nebūs miera. Kurš tur kuram beigās vairāk kalpos, tas vēl ir liels jautājums.
Viņš kādu brīdi klusēja, skatoties uz savām rokām, un tad ierunājās tajā aizvainotā tonī, kas mani vienmēr spēj izvest no pacietības:
— Tu tagad atkal speciāli dzen drāmu. Es taču neaizeju no ģimenes uz visiem laikiem. Tās ir tikai divas nieka nedēļas.
— Es nedzenu drāmu. Es vienkārši mēģinu tev ieskaidrot, ka tavs piedāvājums ir izdevīgs tikai tev – tu smuki noliec visus pienākumus un aizmūc no noguruma, bet es tajā visā palieku iekšā līdz ausīm. Tikai tagad man tas jādara bez tavas minimālās palīdzības.
— Bet es tiešām esmu “lupatās”, Ieva. Tu taču pati redzi, cik iztukšots es pārnāku no darba katru dieva vakaru.
— Redzu. Bet zini ko? Es arī mēdzu nogurt. Tikai tavā ideālajā plānā mans nogurums vispār neeksistē.
— Labi, — viņš noteica, acīmredzami gribot aizvērt šo nepatīkamo diskusiju. — Ko tu tad gribi no manis?
— Es gribu, lai mēs kā ģimene braucam visi kopā. Kā mēs to darām katru gadu.
— Bet man ir reāli smagi atpūsties, ja bērns visu laiku ir blakus.
— Man arī ir smagi! Bet iedomājies – man pat prātā neienāk doma viena pati aizbraukt uz kūrortu, pametot tevi ar visām rūpēm.
Gatis piecēlās, aizgāja līdz virtuvei, lēnām izdzēra glāzi auksta ūdens un atgriezās. Viņš mēģināja atrast kompromisu, ko pats uzskatīja par ģeniālu.
— Labi, darām šitā. Es aizbraucu pirmais, atslogoju galvu tās divas nedēļas. Kad atgriežos, mēs uzreiz braucam visi kopā, ņemam līdzi Mārtiņu – es sarunāšu to pašu viesnīcu vai ko līdzīgu. Tad tu varēsi atpūsties, un es pilnībā uzņemšos rūpes par dēlu.
— Tad sanāk, ka man ir vesels mēnesis jānīkst mājās un jāgaida tavu atgriešanos, un tikai tad mēs kaut kur dosimies?
— Nu, ne gluži mēnesis, varbūt kādas trīs nedēļas kopā.
— Gati, man ir mans darbs, man ir klienti un termiņi. Mārtiņam jūlijā ir nometne tepat pie Rīgas, par kuru mēs jau sen esam samaksājuši. Es nevaru vienkārši apturēt savu dzīvi uz trim nedēļām, jo tu tā gribi.
— Nu tad es vispār vairs nesaprotu, kā to visu salikt kopā.
— Bet es saprotu, — es teicu un izvilku telefonu. — Mēs braucam visi kopā uz tām pašām divām nedēļām. Ja tu gribi to savu svēto mieru, darām tā: tu katru rītu ņem Mārtiņu un ejat uz pludmali, kamēr es vēl guļu un izbaudu rīta kafiju vienatnē. Pēc pusdienām stafeti pārņemu es, un tu vari kaut vai visu pēcpusdienu gulēt pie baseina vai iet uz masāžu. Bet vakarā mēs esam visi trīs kopā. To sauc par normālu vienošanos, nevis bēgšanu no ģimenes.
Gatis skatījās uz mani ar tādu sejas izteiksmi, it kā es tikko būtu atklājusi Ameriku.
— Tu šito tagad pati izdomāji?
— Nē, es par to domāju tajā laikā, kamēr tu man te tik krāšņi zīmēji savu “vientuļā vilka” atvaļinājumu Turcijā.
Viņš kaut ko klusi nosmīnēja – tas nebija ļauni, drīzāk izklausījās pēc tāda vīrieša atvieglojuma, kuram beidzot priekšā nolikta skaidra instrukcija, kā izdzīvot.
— Labi. Sarunāts. Pamēģinām šādu variantu.
Kas no tā iznāca un vai vispār iznāca….
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
