Gandrīz katrs otrais vecāks Latvijā neizjūt piederību sava bērna skolai, lai gan teju visi aptaujātie atzīst, ka veiksmīga sadarbība ir ļoti svarīga. Jaunākie dati liecina par zināmu plaisu starp ģimeni un izglītības iestādi – vecāki bieži vien jūtas nepietiekami informēti par to, kā bērns skolā jūtas emocionāli.
Galvenie iemesli tam ir laika trūkums, nepilnīga komunikācija un atšķirīgi viedokļi par to, kādai jābūt mūsdienīgai izglītībai. Konferencē “Pamats” nozares eksperti un vecāki sprieda, kā šo situāciju uzlabot, lai bērns pa vidu nejustos kā starp divām karojošām pusēm, savā sižetā ziņo kanāls TV3.
Pozitīvas pārmaiņas komunikācijā jau sāk iezīmēties. Arina, kuras dēls tikko uzsācis mācības pirmajā klasē, stāsta, ka viņai ļoti palīdzējusi pāreja uz individuālajām sarunām ar klases audzinātāju. Agrāk ierasto garo vecāku sapulču vietā tagad tiek veltīts laiks tieši vienam bērnam un viņa vecākiem. Šajās 15 vai 20 minūtēs skolotājs runā tikai par konkrētā skolēna gaitām, panākumiem un vajadzībām, nevis vispārīgi par visas klases uzvedību vai mācību procesa detaļām. Vecākiem tas sniedz drošības sajūtu, ka viņu bērns nav tikai vārds sarakstā, bet personība, ko skolotājs tiešām pazīst.
Tomēr Arina uzsver, ka joprojām trūkst atgriezeniskās saites sarežģītās situācijās, piemēram, pie vēršanās pret bērnu vai mobinga gadījumos. Viņa dalījās ar sāpīgu pieredzi, kad dēls mājās atgriezies raudot, jo vecākie skolēni bija atņēmuši viņa cimdu, pielikuši to pilnu ar akmeņiem un mētājuši savā starpā. Šādus stāstus vecāki visbiežāk uzzina tikai mājās, taču Arina norāda – būtu svarīgi, lai skola šādās reizēs reaģētu pirmā un pati informētu vecākus, ka incidents ir pamanīts un tiek risināts.
Informācijas vakuums un piederības sajūta
Statistika ir daiļrunīga: 46% vecāku atzīst, ka nejūtas pietiekami informēti par to, kā bērnam veicas skolā ikdienā. Savukārt 44% respondentu tieši atbild, ka nejūt nekādu piederību skolai kā kopienai. Eksperti norāda, ka abas šīs lietas ir cieši saistītas. Ja vecāks nezina, kas notiek aiz skolas durvīm, viņam ir grūti justies kā daļai no šīs iestādes.
Latvijas Vecāku organizācijas vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uzsver, ka vislielākais zaudētājs šajā situācijā ir bērns. Skolēns redz, ka divas viņam svarīgākās puses – vecāki un skolotāji – nespēj rast kopīgu valodu vai pat strīdas. Tas rada bērnam iekšēju trauksmi un var būtiski ietekmēt viņa attieksmi pret mācībām. Ja bērns redz, ka abas puses sadarbojas un ciena viena otru, arī viņam ir vieglāk justies droši un motivēti mācīties.
Ne tikai vecākiem, bet arī pedagogiem šī sadarbība mēdz būt smags pārbaudījums. Liepājas Raiņa vidusskolas direktors Kārlis Strautiņš atzīst, ka mūsdienās ir arvien grūtāk pierunāt skolotājus kļūt par klašu audzinātājiem. Iemesls tam visbiežāk nav darbs ar bērniem vai stundu vadīšana, bet gan tieši nogurdinošā un reizēm nekontrolētā komunikācija ar vecākiem.
Galvenā problēma ir skaidru robežu trūkums. Ziņas un zvani mēdz pienākt jebkurā diennakts laikā, un skolotāji jūtas emocionāli izsmelti no nepārtrauktās pieejamības. Ir nepieciešams vienoties par noteikumiem – kādos laikos un pa kādiem saziņas kanāliem tiek risināti skolas jautājumi, lai pedagogs varētu arī atpūsties.
Agresivitāte un iesaistes trūkums
Lai gan pedagogu arodbiedrība kopējo sadarbību ar vecākiem vērtē kā labu, pastāv arī problēmu zona. Inga Vanaga, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja, norāda uz salīdzinoši nelielu, bet ļoti “skaļu” vecāku grupu, kas ievērojami sarežģī skolas dzīvi. Tie ir vecāki, kuri vai nu pārlieku agresīvi iejaucas mācību procesā, vai arī tieši pretēji – pilnībā norobežojas un neizrāda nekādas rūpes par savu bērnu.
Šāda vecāku rīcība nereti negatīvi ietekmē gan skolotāju pašsajūtu, gan citu skolēnu ikdienu. Speciālisti uzskata, ka ir jāmeklē konkrētas “receptes” jeb risinājumi, kā strādāt ar šādiem gadījumiem, lai aizsargātu skolas vidi un nodrošinātu mierīgus apstākļus visiem iesaistītajiem. Galvenais secinājums pēc konferences ir skaidrs – tikai atklāta un cieņpilna saruna var palīdzēt abām pusēm atrast kopīgu valodu bērna labā.
