Daudzi no mums atceras laikus, kad jaunībā nācās meklēt radošus veidus, kā tikt galā ar tukšu ledusskapi un plānu maciņu. Arī Latvijā pazīstamas personības nav izņēmums, un viņu stāsti par kopdzīvi pirms slavas bieži vien ir sirsnīgi un smieklīgi.
Šovā “Slavenības. Bez filtra” aktieris Andris Bulis tikās ar Baibu Sipenieci-Gavari un Valteru Krauzi, lai kopā pakavētos tieši šādās atmiņās. Viņu saruna kafejnīcā “Osiris” ātri vien pārvērtās stāstā par izdzīvošanu, draudzību un kādu neparastu maltīti.
Dzīve vienā dzīvoklī un tukšais ledusskapis
Baiba un Valters savulaik bija nešķirami draugi ne tikai darbā, bet arī sadzīvē. Viņi kopā īrēja dzīvokli laikā, kad Valters strādāja par oficiantu tajā pašā kafejnīcā, kurā viņi tagad sēdēja un malkoja kafiju. Tolaik situācija mājās nebija spoža. Baiba neslēpj, ka ledusskapis bieži vien bija pilnīgi tukšs un ēst gribējās pamatīgi.
Būdama praktiska sieviete, viņa Valteru regulāri mudināja rīkoties. Viņa nesaprata, kāpēc Valters, strādājot vietā, kur apkārt ir tik daudz ēdiena, mājās atgriežas tukšām rokām. Baiba pat mēģināja viņu pierunāt uz nelielu viltību, sakot, ka visi taču kaut ko pa druskai nočiepj. Viņa burtiski lūdzās, lai draugs kaut ko atnes, jo bads vairs nebija izturams.
Tas negaidītais rīts pie ledusskapja
Kādu rītu notika brīnums. Baiba pamodās pirmā un, kā parasti, devās virtuves virzienā. Atverot ledusskapi, viņa ieraudzīja to, pēc kā tik ilgi bija alkusi – tur stāvēja maisiņš ar reālu pārtiku. Viņas pirmais prieks bija neaprakstāms. Viņa nodomāja, ka Valters beidzot ir saņēmies, uzklausījis viņas lūgumus un kaut ko gardu no darba nočiepis.
Baiba neminstinoties ķērās klāt maisiņa saturam. Viņa ēda ar lielu apetīti un baudīja katru kumosu. Tomēr pēc brīža viņas prātā iezagās nelielas šaubas un loģiski jautājumi. Viņa pamanīja, ka ēdiens ir savāds. Maisiņā grieķu salāti bija sajaukušies kopā ar vistas gabaliem un citām uzkodām tādā kā dīvainā mikslī. Viņa pati sev mēģināja iestāstīt, ka Valters droši vien ir nočiepis to visu lielā steigā un vienkārši sametis vienā maisā, lai neviens nepamanītu.
Patiesība, ko labāk būtu bijis nezināt
Kad Valters beidzot pamodās un iznāca virtuvē, viņš ieraudzīja Baibu, kura ar lielu baudu joprojām mielojās no atrastā maisiņa. Viņa skatiens bija izbrīna pilns. Valters tikai pajautāja, ko īsti viņa tur ēd. Izrādījās, ka šī “gardā maltīte” nebija domāta viņiem abiem un nebija nekāds apzināts guvums no virtuves krājumiem.
Valters paskaidroja, ka tās patiesībā bija atliekas no banketa šķīvjiem. Viņš tās bija savācis pēc ballītes beigām, lai aiznestu paziņas Janča sunim. Tātad Baiba, pati to nezinot, bija notiesājusi suņa brokastu porciju. Baiba tagad smejoties atzīst, ka tajā brīdī viņai kļuva nedaudz žēl, ka Valters šo patiesību vispār atklāja. Viņai ēdiens bija šķitis tiešām izcili garšīgs, un patiesība par to, no kurienes tas nācis, nedaudz sabojāja visu “gurmāna” prieku.
Šādi stāsti lieliski parāda, cik ciešas un reālas ir bijušas šo mākslinieku attiecības jau no pašiem pirmsākumiem. Viņi nav baidījušies dalīties pēdējā maizes krikumā vai šajā gadījumā – banketa pārpalikumos. Tas ir stāsts par jaunu cilvēku ikdienu, kurā netrūka ne trūkuma, ne arī milzīgas dzīvesprieka devas un humora.
Arī Andris Bulis, klausoties šajās atmiņās, nevarēja valdīt smieklus. Šādi gadījumi ir tie, kas padara kopīgo vēsturi īpašu. Lai gan pagājuši daudzi gadi un visi sarunas biedri tagad ir sasnieguši karjeras virsotnes, viņi joprojām spēj sēdēt vienā kafejnīcā un no sirds smieties par laiku, kad suņa porcija likās kā sapņu maltīte.
Tas atgādina, ka nav svarīgi, cik daudz tev pieder, bet gan tas, cik spilgti un patiesi ir cilvēki tev apkārt, ar kuriem kopā šos brīžus piedzīvot.
Lasi vēl: Kāda kliente vīlusies veikalā “Pepco”: “Tas bija mans pēdējais šī veikala apmeklējums”
Kāda kliente vīlusies veikalā “Pepco”: “Tas bija mans pēdējais šī veikala apmeklējums”
