Pavasaris šogad Kurzemē atnāca strauji un negaidīti silti. Aprīļa vidū Kuldīgas ielās jau smaržoja pēc plaukstošiem pumpuriem un svaiga gaisa, un mēs ar Baibu bijām nolēmušas, ka ir laiks pirmajai īstajai pavasara pasēdēšanai.
Es strādāju par bērnudārza audzinātāju, darbs ir emocionāli piepildošs, bet nogurdinošs, tāpēc šādas tikšanās ar senu draudzeni man bija kā elpceļš. Baiba turpretī vienmēr bija tāda kā “brīvais putns” – mārketinga speciāliste, kas vienmēr izskatījās kā tikko no modes žurnāla vāka, pat ja devāmies tikai īsā pastaigā gar Ventas rumbu.
Mēs sēdējām vienā no Kuldīgas mājīgākajām kafejnīcām, kuras terase jau bija atvērta. Saule lēnām grimpa aiz senā ķieģeļu tilta, un gaisotne bija gandrīz idilliska. Taču manā pakausī jau klusi dīdīja nemiera sajūta, kuru es mēģināju apspiest.
Baiba pasūtīja kārtainos salātus ar lasi, otro ēdienu ar jaunajiem kartupeļiem un sparģeļiem, vairākas glāzes dzirkstošā vīna un noslēgumā – desertu ar svaigām zemenēm. Es pieturējos pie kaut kā pieticīgāka, jo zināju, ka mēneša beigas grāmatvedībā manam maciņam vienmēr ir izaicinājums.
Kad vakars lēnām tuvojās noslēgumam un smaidīgais viesmīlis pie galdiņa atnesa rēķinu, gaisā uzvirmoja tas pats sen zināmais un jau mazliet paredzamais rituāls. Baiba ar lielu rūpību un steigu sāka pārmeklēt savu jauno, košo somiņu, ko viņa ar lielu prieku bija iegādājusies tikai pirms nedēļas kādā kopīgā pastaigā.
Viņas sejā tikko manāmais, bezrūpīgais pavasara smaids acumirklī izplēnēja, un tā vietā parādījās tāds kā apmulsis un patiesi noraizējies skatiens, it kā viņa nupat būtu atklājusi kādu negaidītu un visai nepatīkamu zaudējumu.
— Ak, Evika… Tu neticēsi! — viņa iesaucās, un man šķita, ka es šo teikumu dzirdu jau simto reizi. — Es laikam maciņu atstāju mājās, uz koridora galdiņa. Steidzos pie tevis un pavisam aizmirsu! Nu kā es tā varēju!
Viņa skatījās uz mani ar tām savām lielajām, nevainīgajām acīm, un es jutu, kā sirdī iekožas maza nepatikas sajūta. Es zināju šo scenāriju. Tas bija atkārtojies jau neskaitāmas reizes – gan tepat Kuldīgā, gan pagājušajā vasarā, kad bijām aizbraukušas uz Liepāju pie jūras.
— Kas noticis, meitenes? Kaut kādas problēmas? — pajautāja jauns, smaidīgs viesmīlis, kurš jau turēja rokās termināli.
Rēķins bija iespaidīgs – 68 eiro. Priekš divām draudzenēm mazpilsētas kafejnīcā tas nav maz.
— Baiba maciņu aizmirsusi, — es klusi noteicu, sajūtot neērtības sajūtu viesmīļa priekšā. — Nekas, es samaksāšu.
— Ak, Evika, tu esi mans zelts! — Baiba uzreiz iesaucās, burtiski uzplaukstot. — Es tev rīt no rīta visu pārskaitīšu, apsolu! Pat ar mazu procentiņu par sagādātajām neērtībām!
Es pieliku savu karti pie termināļa. Pīkstiens. Mana alga, kas šomēnes jau tā bija “izkususi” dažādu maksājumu dēļ, kļuva vēl plānāka. Es zināju, ka rīt nebūs nekāda pārskaitījuma. Tieši tāpat kā nebija pagājušajā mēnesī pēc brauciena uz Ventspils koncertzāli, kad viņa “nevarēja pieslēgties internetbankai”.
Vai tiešām tikai izklaidība?
Mēs lēnām izgājām ārā dzestrajā aprīļa vakarā, kur gaisā jau skaidri bija jūtams tas īpašais, asais pavasara dzestrums, kas uznāk tūlīt pēc saulrieta. Lai gan pa dienu saulīte jau tīkami sildīja, tagad pēkšņi kļuva vēss, un gaisā virmoja mitras zemes un pēdējo kūstošo sniega kripatu smarža, kas vēl bija aizķērusies ēnainākajos pagalmos pie Ventas.
Baiba soļoja man blakus vieglā un pārliecinošā solī, nebeidzot sajūsmināti čivināt par to, cik fantastisks bijis deserts un cik patīkami mēs šovakar esam pasēdējušas, baudot pirmo pavasara siltumu.
Viņa šķita tik pilnīgi pārņemta ar savu pacilāto noskaņojumu un savu stāstāmo, ka pat uz mirkli nepamanīja, cik neparasti klusa un sevī noslēgusies esmu kļuvusi es, pārdomājot tikko piedzīvoto situāciju pie kafejnīcas galdiņa.
Mana prātā rēķināja. Šī bija kārtējā reize. Kad bijām Liepājā, viņai it kā “nenostrādāja karte”. Kad bijām Talsos uz svētkiem, viņa bija “paņēmusi līdzi tikai skaidru naudu, kas nejauši beidzās”. Summas sakrājās.
Te pieci eiro par kafiju, te piecpadsmit par pusdienām, te tagad gandrīz septiņdesmit par vakariņām. Un ne reizi viņa naudu nebija atdevusi. Es nekad neatgādināju, jo man bija kauns. Man šķita – mēs taču esam draudzenes kopš bērnības, kā es tagad prasīšu tos dažus eiro? Bet tie vairs nebija “daži eiro”. Tas jau bija princips.
— Klau, Evika, — Baiba pēkšņi apstājās pie vietējā dizaina veikaliņa, kura skatlogā mirdzēja smalkas rotaslietas. — Ieiesim tikai uz minūtīti! Man vajag apskatīties tās jaunās sudraba auskaru kolekcijas. Tikai paskatīsimies, lūdzu!
— Baiba, tev taču nav naudas, — es atteicu, jūtot, ka mana pacietība sāk zust.
— Nu, tikai paskatīties! Varbūt izvēlēšos, ko nopirkt, kad dabūšu to lielo honorāru, — viņa smējās un burtiski ievilka mani veikalā.
Atklāsme starp sudraba rotām
Veikaliņš bija kluss un smaržīgs. Tur strādāja sirma dāma, kura mūs laipni sveicināja. Baiba uzreiz metās pie stenda ar visdārgākajām rotām. Viņa piemērīja vienu gredzenu, tad otru, tad apstājās pie sudraba kaklarotas ar iestrādātu dzintaru.
— Ak dievs, cik skaista! — viņa jūsmoja. — Tā tik labi piestāvētu manai jaunajai kleitai. Cik tā maksā?
Pārdevēja nosauca cenu – 120 eiro. Baiba smagi nopūtās un paskatījās uz mani. Viņas skatiens bija tik skaidrs, ka es jau zināju, kas sekos. Viņa cerēja, ka es varbūt… nē, šoreiz es klusēju.
— Cik žēl, ka es to maciņu tiešām esmu atstājusi mājās uz galda, — viņa noteica, un viņas balsī bija jūtama tāda kā patiesa nožēla un vilšanās par nelaicīgo aizmāršību. — Ja vien tas būtu līdzi, es šo rotu tūlīt pat iegādātos bez domāšanas.
Paskaties tikai, cik neparasti un eleganti tā izskatās, man šķiet, ka nekas cits man nepiestāvētu tik labi kā šis!
Un tajā brīdī viņas somā atskanēja zvans. Tas bija Lauris, viņas draugs. Baiba sāka mēdzīgi meklēt telefonu tajā pašā somā, kurā “nebija maciņa”. Viņa rakājās tik enerģiski, ka no somas sāna pēkšņi izslīdēja neliels, spilgti sarkans ādas maciņš un ar klusu troksni piezemējās uz veikala parketa.
Baiba uz mirkli apstājās, un arī es nepacēlu ne acu. Pārdevēja klusi un vērīgi noraudzījās uz sarkano maciņu, kas nu gulēja tieši starp mums uz grīdas, atklājot neērto patiesību.
Tajā pašā sekundē Baiba, it kā mēģinot glābt situāciju, steidzīgi un it kā nejauši uzkāpa tam virsū ar savu smalko apavu, cerot, ka neviens nepamanīja, kas īsti nupat izslīdēja no viņas somas.
— Kas tas bija? — es klusu pajautāju, skatoties viņai tieši acīs.
— Kas? Ā, laikam kāds čeks izkrita, nekas svarīgs, — viņa mēģināja turpināt savu spēli, bet viņas balss nedaudz ietrīcējās.
— Pacel kāju, Baiba.
— Evika, ko tu niekus runā…
— Pacel kāju tūlīt pat.
Es pati brīnījos par savas balss stingrību. Viņa lēnām atkāpās. Uz grīdas gulēja maciņš. Es pieliecos un to pacēlu. Tas bija smags. Caurspīdīgajā nodalījumā skaidri bija redzama bankas karte un vairākas piecdesmit eiro banknotes.
Lasiet turpinājumu nākamajā lapā, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu trīsdesmit gadus ilgā draudzība un kādu mācību es guvu tajā siltajā pavasara vakarā
