Daudzi cilvēki tiecas pēc maksimāli dabiska dzīvesveida, un šajā ceļā bieži parādās diskusijas par ūdens kvalitāti. Ideja, ka parastu krāna ūdeni iespējams “uzlabot”, to vienkārši sasaldējot un pēc tam atkausējot, klīst jau gadiem.
Solījums skan vilinoši – pēc šāda cikla ūdens kļūstot tīrāks, mīkstāks un savās īpašībās pat pietuvinoties dabisku avotu ūdenim.
Kas patiesībā notiek sasaldēšanas procesā?
Kad ūdens pārvēršas ledū, tā struktūra mainās, šķidrumam kļūstot par cietu vielu. Fizikas likumi nosaka, ka daļa piemaisījumu sasaldēšanas laikā var sadalīties nevienmērīgi. Novērots, ka tajos gadījumos, kad ūdens netiek sasaldēts pilnībā, nesasalušajā daļā mēdz palikt lielāka izšķīdušo vielu koncentrācija.
Tieši uz šī novērojuma parasti balstās stāsti par “attīrīšanu ar aukstumu”. Cilvēki mēdz secināt: ja reiz kaut kas tiek izspiests no ledus kristāla, tātad atlikušais ūdens kļūst īpaši tīrs. Tomēr šeit arī sākas galvenie pārspīlējumi, kas šo procesu padara teju vai par burvestību.
Kāpēc tas nepadara ūdeni par “avota ūdeni”?
Avota ūdens savas īpašības iegūst pavisam citādā veidā. Tā raksturs veidojas gadiem ilgi, ūdenim sūcoties cauri augsnei, smiltīm un dažādiem iežiem. Šajā ceļā tas dabiski filtrējas un bagātinās ar konkrētiem minerāliem, kas piešķir tam unikālu ķīmisko sastāvu un garšu.
Līdz ar to dabisko avotu spēks slēpjas zemes ģeoloģijā, nevis faktā, ka ūdens kādreiz būtu bijis sasalis. Mājas apstākļos sasaldējot ūdeni, nav iespējams atdarināt šos sarežģītos dabas procesus. Gala rezultāts ir tas pats ūdens, kas vienkārši izgājis agregātstāvokļa maiņas ciklu, bet nav kļuvis par dabisku minerālavotu.
Reālās izmaiņas, ko var pamanīt
Taisnības labad jāsaka, ka pilnīgi bez izmaiņām šis process nepaliek. Pēc atkausēšanas ūdens subjektīvi var šķist citāds:
tas var nedaudz mainīt garšas nianses;
ūdens var šķist mīkstāks vai “vieglāks”;
var nedaudz mainīties izšķīdušo vielu līdzsvars, ja sasaldēšana bijusi daļēja.
Bieži vien efekts ir drīzāk psiholoģisks – cilvēks dzer vēsu, svaigu ūdeni un uztver to kā labāku. Tas ir saprotams efekts, taču to nevajadzētu jaukt ar reālu, dziļu attīrīšanu no piesārņojuma.
Biežākie mīti un ko sasaldēšana nespēj
Ir būtiski saprast, ka parastā mājas saldētava neaizstāj kvalitatīvus filtrus vai laboratorisku ūdens kontroli. Sasaldēšanas un atkausēšanas process nevar paveikt vairākas svarīgas lietas:
tas negarantē ūdens attīrīšanu no baktērijām;
tas nelikvidē smagos metālus;
tas neizvada nitrātus un citus ķīmiskos piemaisījumus;
tas nepiešķir ūdenim “dzīvību” kādā īpašā, ārstnieciskā nozīmē.
Kāpēc cilvēki tic šim efektam?
Šai pārliecībai ir vairāki iemesli. Pirmkārt, auksts ūdens gandrīz vienmēr šķiet garšīgāks par remdenu. Otrkārt, cilvēkiem patīk ideja, ka vērtīgu rezultātu var sasniegt viegli un bez maksas. Turklāt ap ūdeni jau sen eksistē dažādi mīti par “atmiņu” vai “strukturēšanu”, kuros sasaldēšana ļoti ērti ierakstās.
Skaisti vārdi un teorijas ne vienmēr sakrīt ar reālajām fizikālajām un ķīmiskajām īpašībām. Ja ūdens sākotnēji ir bijis sliktas kvalitātes vai piesārņots, saldētava to neglābs. Savukārt, ja ūdens ir bijis labs, sasaldēšana to nepadarīs brīnumainu – maksimālais ieguvums būs nedaudz mainīta garša.
Apgalvojums, ka sasaldēšana pietuvina ūdeni avota ūdens īpašībām, kopumā ir uzskatāms par skaistu sadzīves mītu. Tajā ir mazs kripatiņa patiesības par sastāva maiņu, taču ar to ir par maz, lai sasniegtu dabas veidoto mirdzumu un sastāvu.
Ceriņu krāšņās ziedēšanas knifs: kā savaldīt atvases un izaudzēt iespaidīgas ziedu skaras
