Kad meli vairs nepalīdz
Veikalā iestājās neērts klusums. Pārdevēja novērsās, izliekoties, ka kārto papīrus, bet es redzēju, kā viņas ausis burtiski “stiepjas” mūsu virzienā. Baiba iztaisnojās un vairs neizskatījās pēc “izklaidīgās draudzenes”. Viņas seja kļuva asa un aizsargājoša.
— Nu, un kas par to? — viņa pēkšņi pajautāja, balsī vairs nebija ne miņas no maiguma.
— Tu man sameloji, Baiba. Atkal. Mēs tikko paēdām vakariņas, es samaksāju gandrīz savu pēdējo naudu, jo ticēju, ka tu maciņu aizmirsi mājās. Bet tas visu laiku bija tev somā. Kāpēc?
— Ak, Evika, tikai nesāc savas morāles mācības! — viņa dusmīgi atmeta ar roku. — Tev taču ir stabila alga, valsts darbs. Man ir pašnodarbinātās risks, kredīts par mašīnu, man jāsaglabā tēls klientu priekšā! Tu taču vari atļauties izmaksāt draudzenei! Tu vienmēr esi bijusi tāda… stabilāka.
— Esmu bijusi stabilāka vai vienkārši muļķe, kuru tu izmanto? — es pajautāju, jūtami drebot. — Tu apzināti meloji, skatoties man acīs. Tu liki man justies vainīgai, ja es kaut ko aizradītu.
— Jēziņ, kāda tu esi sīkumaina! — Baiba burtiski izšļāca šos vārdus. — To dažu desmitu eiro dēļ tu tagad taisi scēnu? Es taču būtu atdevusi! Kādreiz!
— Atdevusi kādreiz? Tieši tāpat kā iepriekšējās desmit reizes? — es jutu, kā manī sakāpj auksts miers. — Zini ko, Baiba. Pērc to kaklarotu. Tev taču ir nauda. Pērc un esi skaista. Bet naudu par vakariņām pārskaiti man tūlīt pat. Šeit un tagad. Citādi es tiešām sākšu runāt skaļāk un visi uzzinās, kā tu “taupi” uz draudzeņu rēķina.
Viņa nobālēja. Viņai viņas publiskais tēls Kuldīgā bija svarīgāks par visu. Viņa negribēja, lai pilsētā sāktu runāt, ka viņa ir parasta “uzsēdēja”. Dusmīgi dūdot, viņa izvilka telefonu un veica pārskaitījumu. Mans telefons novibrēja kabatā – 68 eiro bija atnākuši.
— Tev tiešām nauda ir svarīgāka par draudzību, — viņa nospļāva un izskrēja no veikala.
Es paliku stāvot. Nē, Baiba, man nauda nav svarīgāka par draudzību. Man pašcieņa ir svarīgāka par taviem meliem.
Es izgāju ārā. Pavasara vakars joprojām bija skaists, bet es jutos tā, it kā būtu nometusi smagu mugursomu, ko nesu gadiem. Es pazaudēju draudzeni? Nē. Es pazaudēju cilvēku, kurš mani neciena. Es iegāju atpakaļ pie pārdevējas, pasmaidīju un klusi teicu: “Paldies par pacietību.”
Tajā vakarā es gāju mājās gar Ventas rumbu viena pati. Un ziniet? Tas bija jaukākais pavasara gājiens pēdējo desmit gadu laikā. Es biju brīva no citu cilvēku manipulācijām un beidzot jutos patiešām mierīga. Reizēm pavasara tīrīšana jāsāk nevis ar mājokli, bet ar savu kontaktu sarakstu.
