Mans vīrs Uldis savos četrdesmit deviņos gados ir kļuvis par cilvēku, kuram vārds “praktiskums” ir augstāks par jebko citu. Viņa pasaulē katrai lietai, kas ienāk mūsu mājā, ir jābūt noderīgai, tai ir jābūt ar garantiju un skaidri saprotamu pielietojumu.
Uldis strādā par inženieri, un šī profesija laikam ir atstājusi nospiedumu arī viņa raksturā – viņš visu mēra efektivitātē. Ziedu pušķus viņš jau gadiem sauc par “izmestu naudu par vīstošu sienu”, bet rotaslietas viņa acīs ir “nepraktisks pirkums ar apšaubāmu vērtību”.
Mūsu laulības dzīvē romantika jau pasen bija piekāpusies racionāla aprēķina priekšā, bet es pie tā biju pieradusi un pieņēmu to kā daļu no viņa stabilitātes.
Pēdējos gados savos svētkos esmu saņēmusi tikai un vienīgi “noderīgas” lietas. Vienu gadu tas bija jaudīgs rokas blenderis, citreiz – jauns pannu komplekts ar pretpiedeguma pārklājumu, bet pagājušajā gadā viņš mani “iepriecināja” ar gaisa mitrinātāju, jo “mājās gaiss esot par sausu”.
Es vienmēr centos smaidīt un iestāstīt sev, ka tās taču ir vajadzīgas lietas, un centos būt pateicīga par viņa rūpēm savdabīgā veidā. Tomēr šogad, kad pavasaris Kuldīgā atnāca tik neparasti skaists un iedvesmojošs, mana pacietība neizturēja.
Aprīļa sākums šogad Kurzemē bija neparasti silts. Jau no paša mēneša sākuma gaisā virmoja mostošās dabas aromāti, un Ventas rumba dūca daudz skaļāk nekā parasti, vēstot par ziemas galīgu atkāpšanos. Mana četrdesmit ceturtā dzimšanas diena iekrita pašā aprīļa vidū, tieši pirms nedēļas.
Toreiz, pirms dažām dienām, ārā spīdēja spoža saule, un kaimiņu dārzos Kuldīgas senpilsētā jau sāka ziedēt pirmās narcises un krokusi. Gaisā virmoja tas īpašais, spirgtais pavasara aromāts, kas rodas, kad zeme sāk mosties un saules stari beidzot sāk pa īstam sildīt vecos ķieģeļu mūrus.
Es sirdī cerēju uz kaut ko… personiskāku. Varbūt uz kādu braucienu tepat uz mājīgo Liepāju vakariņās vai vienkārši kaut ko, kas liktu man justies kā sievietei, nevis tikai kā mājas saimniecei, kura lieliski tiek galā ar sadzīvi.
Dzimšanas dienas rīta pārsteigums
Tajā rītā, pirms nedēļas, kad es ienācu virtuvē, uz galda stāvēja milzīga kaste, kas bija rūpīgi pārsieti ar košu sarkanu lenti. Uldis sēdēja pie galda ar savu rīta kafijas tasi rokās un burtiski staroja no lepnuma. Viņa acis mirdzēja, un es uz mirkli tiešām noticēju, ka šoreiz tur būs kas tāds, kas aizkustinās manu sirdi.
— Sabīnīt, mīļā, daudz laimes! — viņš iesaucās un piecēlās, lai mani cieši apskautu. — Es šoreiz tiešām veltīju laiku izpētei. Šī ir vācu tehnoloģija, pati jaunākā un jaudīgākā sistēma tirgū. Tagad tev vairs nekad nebūs jāliecas, tavas rokas vienmēr būs sausas un pasargātas no ķīmijas, un mūsu māja mirdzēs vēl vairāk. Šis rīks tev ietaupīs vismaz stundu laika katrā uzkopšanas reizē!
Es lēnām noplēsu papīru, sirdī jūtot tādu kā nepatīkamu tukšumu. Iekšā bija moderns grīdas mazgāšanas komplekts. Tas nebija parasts spainis ar lupatu. Tam bija teleskopisks kāts no viegla metāla, vairākas maināmas mikrošķiedras lupatas dažādām virsmām un īpašs spainis ar pedāli un centrifūgu, kas pats izgriež ūdeni. “Turbo Clean Pro Ultimate” – lepni vēstīja uzraksts uz kastes, rotāts ar attēliem, kuros mirdzoša sieviete viegli slīd pa grīdu.
— Nu, kā tev patīk? — viņš nepacietīgi gaidīja sajūsmas pilnus saucienus. — Es par šo komplektu samaksāju gandrīz simts eiro specializētajā veikalā! Tur ir īpašs gultņu mehānisms, kas to lupatu padara gandrīz pilnīgi sausu sekundes laikā. Inženiertehniski tas ir izcilākais, ko var atrast.
Dāvana, kas kļuva par pēdējo pilienu
Es skatījos uz to kasti un jutu, kā manī sāk augt milzīgs rūgtums, kas lēnām pārvēršas aukstā apņēmībā. Tā nebija dāvana man. Tas nebija nekas, kas liecinātu, ka viņš pazīst manu dvēseli, manas vēlmes vai hobijus. Tas bija profesionāls aprīkojums mājas uzturēšanai.
Tas nebija mīlestības apliecinājums vai vēlme mani iepriecināt kā mīļoto sievieti. Tas bija uzlabots darba rīks, lai es vēl efektīvāk un kvalitatīvāk veiktu savu ikdienas “pienākumu” – berztu grīdas mūsu kopīgajā dzīvoklī. Viņa acīs es biju kļuvusi par tīrības uzturēšanas mehānismu, kuru viņš vienkārši nolēma nedaudz uzlabot un modernizēt, lai darba rezultāts būtu maksimāli labs ar minimālu manu “dīkstāvi”.
— Paldies, Uldi, — es noteicu pavisam mierīgi un nosvērti, lai gan dziļi sirdī viss burtiski vārījās un katra mana būtības daaliņa klusi protestēja pret šādu netaisnību un pilnīgu neiejūtību. — Tiešām… ļoti praktiski un saimnieciski no tavas puses.
— Es zināju, ka tu kā saprātīgs cilvēks to novērtēsi! — viņš apmierināti noteica, ātri izdzēra kafiju un aizbrauca uz darbu, atstājot mani virtuves vidū kopā ar manu jauno “turbo sistēmu”, kas joprojām smaržoja pēc jaunas plastmasas.
Es apsēdos pie galda un ilgi skatījos pa logu, kā pavasara vējš šūpo vecās liepas Ventas krastā. Tajā brīdī es sapratu vienu fundamentālu lietu – ja es tagad vienkārši pieņemšu šo dāvanu un sākšu to lietot ar smaidu, es pati sevi uz visiem laikiem norakstīšu tikai uz mājas darbiem.
Ja mans vīrs uzskata, ka labākā dāvana sievai dzimšanas dienā ir uzkopšanas inventārs, tātad viņš neapzināti ir mani ierindojis bezmaksas apkalpojošā personāla kategorijā.
Bet es esmu Sabīne, man ir savas intereses, savas vēlmes un sava pašcieņa. Un tā kā nekādu oficiālu darba līgumu par mājas tīrīšanu mēs parakstījuši neesam un algu es par to nesaņemu, “darbinieks” nolēma, ka ir laiks pieteikt pamatīgu un pamanāmu streiku.
Pavasara “klusā” revolūcija
Pirmā nedēļa pēc tās liktenīgās dzimšanas dienas pagāja dīvainā gaisotnē. Es pārtraucu darīt visu to, ko parasti darīju automātiski, pat nepiedomājot. Mūsu gaišais ozolkoka lamināts, ko es parasti uzmazgāju ik pēc pāris dienām, lai mājā valdītu svaigums, pamazām sāka klāties ar pelēcīgu putekļu kārtiņu.
Priekšnamā krājās smiltis un sīki akmentiņi, ko mēs ienesām no ielas pēc pavasara pastaigām pa Kuldīgas bruģi. Spogulis vannasistabā kļuva plankumains no zobu pastas un ūdens šļakatām, bet virtuvē uz gaišajām virsmām sāka parādīties kafijas aplīši un maizes drupačas.
Es mierīgi gāju visam tam garām, it kā tas būtu neredzams plīvurs. Es gatavoju ēst tikai sev, mazgāju tikai savu krūzi un šķīvi uzreiz pēc lietošanas. Ulda lietotie trauki un netīrās krūzes palika izlietnē, pamazām pārvēršoties par nelielu, bet arvien pamanāmāku krāvumu.
Viņš sākumā neko neteica, droši vien domāja, ka esmu vienkārši aizrāvusies ar kādu jaunu grāmatu vai varbūt esmu mazliet nogurusi. Bet, kad otrās nedēļas vidū viņš virtuvē iekāpa uz grīdas atstātā lipīgā sīrupa pleķa, ko viņš pats nejauši bija nopilinājis dienu iepriekš, viņa pacietība un inženiera loģika vairs nespēja šo klusēšanu izturēt.
Kad pacietības mērs ir pilns
— Sabīne, kas šeit vispār notiek? — Uldis sašutis iesaucās, mēģinot ar papīra salveti notīrīt savu jauno zeķi no lipīgā pleķa. — Mēs dzīvojam kā tādā nekārtīgā noliktavā! Visur putekļi, pa kājām pinas drupačas, un virtuvē vairs nav nevienas tīras virsmas.
Kāpēc tu vairs netīri māju? Es taču tev uzdāvināju to jauno, dārgo sistēmu! Kāpēc tā joprojām stāv neatvērta un neizmantota gaitenī?
Es mierīgi sēdēju dīvānā, baudot pēcpusdienas sauli, kas spīdēja pa logu, un lasīju žurnālu. Pat nepaceldama acis no raksta, es mierīgā balsī atbildēju:
— Uldi, tavas dāvanas tehniskais stāvoklis ir nevainojams. Spainis ir savā vietā, lupatas ir sausas, un viss mehānisms ir darba kārtībā. Viss ir tieši tā, kā tu to nopirki.
— Tad kāpēc tu to nelieto, ja jau tas ir tik labs?
Šķir nākamo lapu, lai uzzinātu, kā beidzās mūsu saruna virtuvē un kāpēc jaunais vācu inženierijas brīnums Kuldīgas dzīvoklī tā arī netika izmantots pēc tā tiešā nozīmējuma
