— Tu notiki. Pareizāk sakot, tava atkarība no sociālajiem tīkliem.
Viņš nesaprata:
— Kāda atkarība? Es vienkārši fotografējos.
— Tu nefotografējies. Tu dzīvo fotogrāfiju dēļ. Tu neredzi jūru, saulrietu, mani. Tu redzi tikai to, kā tas izskatīsies “Instagramā”.
—Tu pārspīlē.
— Nē. Vakar vakariņās tu pārbaudīji telefonu septiņpadsmit reizes. Es skaitīju. Tu vairāk skatījies ekrānā nekā uz mani.
Viņš mēģināja taisnoties:
— Bet tas taču ir normāli. Visi tā dara.
— Varbūt visi. Bet es negribu būt ar cilvēku, kurš filmē saturu tā vietā, lai dzīvotu.
Es piecēlos, aizgāju uz numuru, savācu mantas. Izsaucu taksometru, aizbraucu uz lidostu. Nopirku biļeti uz tuvāko reisu — pēc piecām stundām. Uldis rakstīja ziņas: “Tu nopietni to dēļ bildēm? “Vai tad bilžu dēļ var pamest atvaļinājumu?”, “Biļetes pazudīs”. Es neatbildēju. Vienkārši sēdēju lidostā un gaidīju izlidošanu.
Manas atziņas un ko es sapratu
Ielidoju mājās naktī. Apgūlos gulēt savā gultā. Pamodos viena. Un jutu atvieglojumu. Tāpēc, ka sapratu: es negribu būt ar cilvēku, kuram “laiki” ir svarīgāki par dzīvu saziņu. Uldis nav slikts. Viņš vienkārši ir apsēsts ar to Instagramu. Atkarīgs no atzinības sociālajos tīklos. No laikiem, komentāriem, sekotājiem. Viņam svarīgāk ir parādīt, ka viņš atpūšas, nekā patiesībā atpūsties.
Bet man vajag cilvēku, kurš prot dzīvot šeit un tagad. Kurš redz saulrietu ar acīm, nevis caur telefona ekrānu. Kurš skatās uz mani, nevis pārbauda, cik laiku savākusi viņa fotogrāfija. Varbūt esmu vecmodīga. Varbūt visi tā dzīvo tagad. Bet man tāda dzīve nav vajadzīga. Labāk viena, nekā ar cilvēku, kurš filmē saturu tā vietā, lai dzīvotu. Sievietes, vai esat satikušas vīriešus, kuri ir atkarīgi no sociālajiem tīkliem?
Vīrieši, cik bieži jūs pārbaudāt telefonu randiņos? Godīgi: vai tas ir normāli — pastāvīgi fotografēt atvaļinājumu “Instagramam”?
***
Bet varbūt varone ir pārāk prasīga un nesaprot mūsdienu realitāti? No malas raugoties, varētu šķist, ka Irēnas rīcība ir impulsīva, tomēr tā ir dziļi pamatota. Šeit nav runa tikai par dažām bildēm, bet gan par prioritātēm. Ja cilvēks nespēj nolikt telefonu pat kopīgu vakariņu laikā, viņš sūta skaidru signālu: “Svešinieku uzmanība man ir svarīgāka par tavu klātbūtni.” Lūk, dažas pārdomas, ko šis stāsts raisa:
Validācijas lamatas: Uldis (un daudzi citi) ir iekritis lamatās, kur pašsajūta ir atkarīga no svešinieku “patīk”. Tas rada pastāvīgu trauksmi – ja nav jauna satura, viņš it kā vairs neeksistē.
Emocionālā vientulība divatā: Nav nekā vientulīgāka par sēdēšanu blakus cilvēkam, kura prāts atrodas citā dimensijā (ekrānā). Irēna saprata, ka viņa šajā ceļojumā ir tikai “statīvs” vai “aksesuārs” Ulda sociālajam profilam.
Cieņa pret laiku: Atvaļinājums ir resurss, ko mēs tērējam, lai atjaunotos. Ja atvaļinājums kļūst par darbu (satura veidošanu), tad pazūd tā jēga.
Nobeiguma secinājums. Mūsdienās spēja būt “šeit un tagad” kļūst par luksusa preci. Reizēm ir vērts atstāt telefonu viesnīcas numuriņā, lai patiešām sajustu jūras sāli uz ādas un dzirdētu, ko mīļotais cilvēks mēģina pateikt bez vārdiem. Irēnas lēmums bija skarbs, bet tas bija solis pretī viņas pašas brīvībai un cieņai pret savu laiku.
(spied ATPAKAĻ, lai izlasītu visu stāstu)
