Latvijā labi zināmais aktieris Jānis Skanis, kurš ir filmējies tādās filmās kā “Četri mielasti” un “Hotel Latvija”, nesen raidījumā “Pasak to skaļi” atvēra savu dvēseli un parādīja savu emocionālo pusi runājot par kādu ļoti sāpīgu un sirdi plosošu jautājumu…
Viesojoties raidījumā, viņš runāja par dažādām tēmām. Piemēram, Samanta Tīna raidījumā izteica emocionālu paldies aktierim, bet arī pats aktieris galvenokārt runāja par ļoti nopietniem un smagnējiem tematiem, par kuriem ne katrs spētu izteikties. Un viens no smagākajiem mirkļiem raidījumā bija, kad viņš pieskārās jautājumam par dēla zaudēšanu…
Raidījuma vadītājs Lauris Reiniks aktierim tieši pavaicāja – kā ar to vispār ir iespējams sadzīvot. Jānis uz to atbildēja īsi:
“Ar tādu lietu nav iespējams sadzīvot…”
Aktieris atvēra savu emocionālo pasauli, pastāstot sīkāk par savām attiecībām ar dēlu. “Es daudz ar viņu dzīvojos, un mums bija daudz kas kopīgs.”
Lasi arī: Seni, bet arvien patiesi Vangas padomi kā piesaistīt laimi dažādās dzīves situācijās
Vienlaikus Jānis neslēpa, ka viņš pārdzīvo to, ka parāk maz bija izteicies vārdos savas emocijas dēlam. Un to viņš saista ar savu bērnību – Jānis bija uzaudzis internātskolā, kur tāds vārds “mīlestība” īsti neeksistēja. Līdz ar to viņš nav pieradis mīlestību paust arī vārdos…
Runājot par notikumu, viņš uzsver, ka, lai arī ar to sadzīvot nav iespējams, tomēr emocionāli to var noklusināt. Tiesa, līdz ko viņš ierauga kādu lietu vai bildi, kas asociējas ar dēlu, tā sāpes atkal tiek atsauktas sirdī, un atmiņas izceltas atpakaļ…
Novērtēsim mīļos cilvēkus, kuri mums ir apkārt! Un pateiksim viņiem paldies – gan vārdos, gan darbos…
Šķir otru lapu, lai noskatītos īsu video ar interviju
Tevi noteikti interesēs
- Konans O’Braiens ”Oskara” ceremonijā izteic joku par Putinu un Trampu – zāle sajūsmāby Sandra Ločmele
- Tas sāksies no ceturtdienas: meteorologs Toms Bricis šonedēļ visā Latvijā sola patiešām iespaidīgu siltumuby Laura Blūma
- Godalgotās “Straumes” režisora Ginta Zilbaloža tētis atklāj līdz šim nezināmu faktu par savu dēluby Laura Blūma