— Caur durvīm, dēls. Kā jau parasti, — es atbildēju, lēnām sakārtojot somu. — Atvedu tev brokastīs kruasānus, jo biju netālu. Bet redzu, ka galds jau ir klāts un atmosfēra šeit ir… negaidīti mājīga.
— Es visu paskaidrošu! — Guntars sāka taisnoties, nervozi turot dvieli. — Tā ir Žanna, mēs iepazināmies nesen… nu, mums viss ir nopietni.
— Guntar, mierīgi, — es viņu pārtraucu, paceļot roku. — Tu esi pieaudzis vīrietis. Ko tu aicini savā mājā un ar ko tu guli, ir tikai un vienīgi tava darīšana. Man gar to nav nekādas daļas. Man ir tikai viens jautājums: kopš kura laika tu savām viešņām izsniedz lietošanai manas personīgās mantas, kas glabājas tavā skapī?
Dēls nobālēja. Viņš tikai tagad, skatoties uz Žannu, pilnībā aptvēra, kas viņai ir mugurā.
— Piedod, mammu… Es tiešām nepadomāju. Viņai palika auksti pēc dušas, viņa lūdza kaut ko uzmest plecos. Es atvēru skapi, ieraudzīju to halātu… man tajā brīdī šķita, ka tas ir vienkārši kaut kāds rezerves apģērbs viesiem. Es tiešām aizmirsu, ka tas ir tavējais.
Es paskatījos uz Žannu. Viņa vairs neizskatījās pēc pašpārliecinātas “mājas saimnieces”, bet gan pēc cilvēka, kurš ļoti gribētu izgaist.
— Žanna, lūdzu, novelciet to tūlīt pat, — es teicu mierīgi, bet ar tādu balsi, kas nepieļauj iebildumus. — Jūs varat ietīties pleedā vai aizņemties kādu no Guntara krekliem. Bet mans halāts lai paliek tepat uz krēsla.
Sieviete neko neteica. Viņa klusi piecēlās un gandrīz skriešus devās uz guļamistabu, atstājot halātu uz bāra krēsla. Es to rūpīgi pacēlu, salocīju un ieliku savā somā.
— Aizvedīšu to uz ķīmisko tīrītavu, — noteicu dēlam. — Kruasāni ir uz galda. Savu rezerves atslēgu es atstāšu šeit, uz palodzes. Domāju, ka mums abiem būs labāk, ja turpmāk es par savām vizītēm brīdināšu trīs dienas iepriekš, vai arī tu vienkārši mani uzaicināsi ciemos, kad būsi gatavs.
Es aizvēru durvis un devos prom. Interesanti, ka es nejutu ne dusmas, ne milzīgu aizvainojumu. Drīzāk man gribējās pasmieties par šo absurdu. Vakarā Guntars atbrauca pie manis ar milzīgu ziedu pušķi, ilgi atvainojās un atzinās, ka Žanna esot bijusi tikai īslaicīga aizraušanās, kura pēc šī gadījuma uzreiz sakravājusi mantas un aizbraukusi, jo sapratusi, ka šajā ģimenē “robežas ir pārāk stingras”.
Mēs abi vienojāmies, ka privātā telpa ir svēta lieta – gan dēlam, gan mātei. Šis gadījums man iemācīja vienu – nekad netaisīt pārsteigumus pieaugušiem bērniem. Viņu dzīvoklis ir viņu pasaule, viņu kļūdas un viņu mācības. Bet mans halāts ir mana personīgā robeža.
Kā jūs rīkotos, ja ieraudzītu svešu cilvēku savā mīļākajā mājas tērpā jūsu bērna dzīvoklī? Vai jūs spētu saglabāt mieru vai tomēr situācija beigtos ar asāku konfliktu?
