Vairāk nekā 50 putnu un dzīvnieku šķirņu
Ņemot vērā to, ka Evita un Guntis paralēli strādāja citos darbos, slaucamas govis vai citus lopus, kas prasa lielu uzmanību, saimnieki neiegādājās. “Pamazām labiekārtojām teritoriju sev apkārt un slapjākajās vietās nolēmām veidot dīķus – gan peldēšanai, gan makšķerēšanai. To arī izdarījām. Protams, tas tika novērtēts – gan draugi, gan radi pie mums ciemojās. Taisījām piknikus un makšķerējām karpas, foreles, karūsas.”
Taču sākums nav bijis nemaz tik viegls. “Īsti nezinājām, kā pareizi jāsaimnieko, tādēļ gāja kā pa celmiem. Pirmie dīķi izsmaka, zivis gāja bojā.” Laika gaitā apguva prasmes. Saimnieki nopirka atbilstošas iekārtas – aeratorus, lai zivis ziemā spētu izdzīvot. “Draugi pamudināja uzsākt nelielu biznesu – piedāvāt cilvēkiem no malas braukt un makšķerēt mūsu dīķos. Apdomājām un nolēmām, ka ideja nemaz nav tik peļama.” Makšķernieki braukuši gan vieni, gan kopā ar ģimenēm. Bērnus ieinteresējuši saimnieku audzētie putni, tie kļuvuši par apskates objektu. Savukārt paši makšķernieki aicinājuši iekārtot vietas, kur pārnakšņot. “Ierīkojām naktsmītnes, labiekārtojām angļu tipa mājiņas un arī informācijas centru, kur viesiem piedāvājām nopirkt kafiju, tēju, saldējumu.
Vēlāk uzcēlām arī pirti un nolēmām saimniecību paplašināt. Nopirkām pundurkazas, vēlāk arī strausus. Lai gan sākotnēji par strausiem šaubījāmies, jo paši par sevi putni ir agresīvi. Un tā septiņu astoņu gadu laikā esam zooloģisko dārzu paplašinājuši līdz 52 dažādām šķirnēm, šobrīd mums kopjami 231 putns un dzīvnieks.” Uz jautājumu, vai tūrisms mūsdienās maz atmaksājas, saimnieki atbild pozitīvi. “Gada laikā mūsu zooloģisko dārzu apmeklē apmēram 4000 cilvēku,” skaitļo Guntis. Lai gan sākotnēji “Ezerleju” saimnieki par tūrismu nemaz nav domājuši nopietni. “Viss notika pakāpeniski un ļoti organiski. Arī stāsts, kādēļ uzcēlām kokzāģētavu, ir līdzīgs. Nopirkām lentzāģi un zāģējām materiālu savām vajadzībām. Tad cilvēki no malas lūdza Gunti, lai viņš sazāģē dēļus. Nolēmām uztaisīt savu kokzāģētavu un tagad jau ražojam zāģmateriālus eksportam.” Uzņēmumam pieder arī dabiskās kosmētikas līnija “Evita Cosmetics”. Tajā ietilpst Latvijā ražoti produkti no dabiskām izejvielām, par pamatu ņemot šī un avokado sviestu, vīnogu kauliņu eļļu.
Veselības problēmas ievieš korekcijas
Runājot par “Ezerlejām”, saimniekiem mirdz acis. Par katru stūrīti ir savs stāsts, ar katru dzīvo radību, kas mīt zooloģiskajā dārzā, tiek parunāts. “Ezerlejas” ir viņu sirdslieta – tas ir acīmredzami. Tādēļ īsti nav skaidrs, kādēļ viņi saimniecību vēlas pārdot. “2011. gadā man bija muguras operācija,” skaidro Evita. “Salauzu muguras disku, kļuva nejutīga labā kāja. Jutu nenormālas sāpes, paiet nevarēju. Īsi pirms Ziemassvētkiem dakteris Kaspars Ruks, kas savulaik bija Mugurkaula ķirurģijas centra vadītājs, man veica operāciju. Pusgadu es pavadīju uz gultas, skatoties griestos, tikpat ilgu laiku pēc tam nostaigāju dzelzs korsetē. Tas bija briesmīgi, pat ienaidniekam ko tādu nenovēlētu. Ārsts skaidri un gaiši pateica, lai gan kāju atkal jūtu, jauns mugurkauls man nav ielikts, tādēļ par smagiem lauku darbiem ir jāaizmirst. Taču, laukos dzīvojot, smags darbs ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa,” norāda Evita.
Pirms divarpus gadiem ģimene piedzīvoja vēl vienu triecienu – Guntim bija pirmais infarkts. “Tad, kad Guntis iznāca no slimnīcas, sapratām, ka dzīvē kaut kas krasi jāmaina. Tolaik kokzāģētavā strādāja seši cilvēki. Nav noslēpums, ka ar algoto darbaspēku rodas dažnedažādas problēmas. Reizēm kāds no strādniekiem vienkārši neieradās darbā, reizēm kādam dienas vidū apnika strādāt, līdz ar to darba process apstājās. Guntim pašam bija jāiet un jāstrādā, bet pēc infarkta to atļauties vairs nedrīkstējām.” Saimnieki likvidēja mežizstrādi, bet nolēma darba procesu kokzāģētavā automatizēt. Iegādājāmies atbilstošu iekārtu – daudzfunkcionālu zāģi. “Šī ir diezgan unikāla iekārta, jo tādas Latvijā ir vien trīs. To, ko kādreiz varēja paveikt seši cilvēki, šobrīd izdaru viens pats. Lai gan paveiktais apjoms ir samazinājies, darba ražīgums ir dubultojies,” lepns par pirkumu ir Guntis.
Uz Rīgas centru dzīvot neies
Provokatīvi taujājot, vai tiešām lauku cilvēki būs gatavi visu pārdot, pārcelties uz pilsētu un dzīvot dzīvoklī, Evita un Guntis saka: “Vispirms mums ir jāsaved kārtībā sava veselība. Domas dalās, tādēļ savus nākotnes plānus šobrīd vēl neesam gatavi publiski apspriest. Taču viennozīmīgi varam teikt, ka lielpilsētas centrā nedzīvosim,” pasmaida saimnieki. Lēmums pārdot īpašumus esot pārdomāts pilnībā. ”
Esam sakopuši un iekārtojuši vienu no Latvijas stūrīšiem, padarījuši šo vietu atpazīstamu, tādēļ uzskatām, ka “Ezerlejām” jāturpina strādāt
. Bērni dzīvo Rīgā un laukos atgriezties nevēlas. Arī mēs negribam viņiem to uzspiest. Labprāt saimniecību pārdotu apņēmīgiem cilvēkiem, kas būtu gatavi mūsu iesākto turpināt. Taču jaunie saimnieki paši varēs izlemt, kā rīkoties – kuru jomu attīstīt, no kā, iespējams, atteikties vai darīt citādi,” nobeigumā saka “Ezerleju” īpašnieki Evita un Guntis.
Avots:
