Es cauru dienu skraidīju pa māju, man nebija pat minūte brīva laika, lai ieietu vannā.
Es vienlaicīgi sildīju pienu, apģērbu bērnus un mazgāju virtuvi. Vienlaicīgi.
Es visu dienu biju ieslēgts mājā, man nebija iespēju parunāt ar cilvēku, kas ir vecāks par 10 gadiem.
Man nebija iespēju normāli apsēsties pie galda un izbaudīt ēdienu – vajadzēja visu laiku pieskatīt bērnus.
Es jutos tik iztukšots, ka varēju nogulēt 20 stundas bez pārtraukuma. Bet tas nav iespējams, jo mazulis mostas un kliedz ik pēc trim stundām.
Es nodzīvoju bez tevis divas dienas un vienu nakti. Es visu sapratu.
Es sapratu kā tu nogursti.
Es sapratu: būt par māti ir nemitīgs upuris.
Es sapratu, ka tas ir daudz grūtāk, nekā sēdēt birojā 10 stundas un pieņemt nopietnus finanšu lēmumus.
Es sapratu, ka tu upurēji savu karjeru un finansiālo brīvību, lai būtu līdzās bērniem.
Es sapratu, cik tas ir grūti, kad tava finansiālā situācija ir atkarīga nevis no tevis, bet no tava partnera.
Es sapratu, ko tu upurē, kad atsakies ar draugiem iet uz ballīti vai sporta zāli. Tu elementāri nevari nodarboties ar mīļoto lietu un pat izgulēties.
Es sapratu, ko tu jūti, kad tevi ieslēdz pilī ar bērniem, un tu palaid garām visu, kas notiek apkārt.
Es sapratu, kāpēc tu apvainojies, kad mana mamma kritizē tavas audzināšanas metodes. Neviens nesaprot bērnus labāk, kā viņu māte.
LASI VĒL: Māte atveda dēlu uz bērnunamu, jo nespējot viņu pabarot. Bet šis skarbais stāsts beidzās tik neticami!
Es sapratu, ka mātes nes pašu lielāko atbildību sabiedrībā. Neviens, diemžēl, to nenovērtē un nepasaka.
Es tev rakstu šo vēstuli nevis vienkārši tāpēc, lai pateiktu kā es pēc tevis ilgojos. Es negribu, lai vēl vien tava diena paietu bez šiem vārdiem:
Tu esi ļoti drosmīgi, tu brīnišķīgi tiec galā un es tevi apbrīnoju!”
Sievas, mātes un mājsaimnieces lomas sabiedrībā ir pašas svarīgākās, bet tās tiek novērtētas vismazāk. Izplatiet šo vēstuli starp saviem draugiem, lai mēs visi beigu beigās sāktu slavināt pasaulē pašu svarīgāko profesiju – mātes profesiju.