Valdība otrdien, 14. aprīlī, ir oficiāli apstiprinājusi jaunus noteikumus tam, kā valsts turpmāk maksās par bērnu skološanu. No jaunā mācību gada spēkā stāsies modelis “Programma skolā”, kas pilnībā mainīs līdzšinējo kārtību.
Galvenais mērķis ir panākt, lai skolotāju algas vairs nebūtu tik cieši atkarīgas tikai no katra konkrētā bērna, bet gan no tā, kādas mācību programmas skola piedāvā. Tas palīdzēs sakārtot sistēmu, kurā mazākās skolas gadiem ilgi cīnījās ar līdzekļu trūkumu pilnvērtīgām skolotāju likmēm, ziņo portāls lsm.lv
Kāpēc vecā sistēma vairs nedarbojās
Līdz šim Latvijā darbojās princips “nauda seko skolēnam”. Tas nozīmēja – jo mazāk bērnu skolā, jo mazāks finansējums skolotāju algām. Rezultātā mazajās lauku skolās direktoriem bieži vien nepietika naudas, lai samaksātu pedagogiem par visiem papildu darbiem, konsultācijām vai burtnīcu labošanu. Šāda situācija radīja nevienlīdzību, jo bērna izglītības kvalitāte kļuva atkarīga no tā, cik lielā pilsētā viņš dzīvo.
Premjere Evika Siliņa uzsvēra, ka šis lēmums ir ilgi gatavots un, lai arī varbūt nav ideāls, tas ir vienīgais reālais veids, kā nodrošināt labu izglītību visā Latvijā. Jaunā pieeja paredz, ka valsts finansējumu aprēķinās pēc tā, cik faktiski izmaksā konkrētās klases vai programmas uzturēšana.
Skolēnu skaits joprojām būs svarīgs
Lai gan atkarība no katra skolēna mazināsies, bērnu skaits klasēs joprojām būs noteicošais faktors tam, vai valsts piešķirs pilnu summu algām. Skolas ir sadalītas vairākās grupās pēc to atrašanās vietas un iedzīvotāju blīvuma.
Piemēram, lielajās pilsētās un blīvi apdzīvotās vietās prasības būs visaugstākās. Tur katrā klašu grupā (piemēram, no 1. līdz 3. klasei) būs jābūt vismaz 120 bērniem. Tas nozīmē, ka lielai pilsētas skolai kopumā vajadzēs ap 500 audzēkņu, lai saņemtu pilnu valsts atbalstu.
Turpretī mazapdzīvotās vietās nosacījumi ir krietni vieglāki. Tur pietiks ar 30 skolēniem klašu grupā, bet vidusskolas posmā (10.–12. klase) vismaz 60 jauniešiem. Ja skolēnu būs mazāk, pašvaldībai pašai būs jāpiemaksā no sava budžeta, lai nosegtu skolotāju algas. Ja pašvaldība to nespēs vai nevēlēsies, vidusskolas klases var nākties slēgt.
Izņēmumi un īpašie līgumi
Dzīve ne vienmēr iekļaujas tabulās, tāpēc ministrija ir paredzējusi izņēmumus. Valsts varētu turpināt finansēt arī mazākas skolas, ja tās atrodas pierobežā vai ja bērniem līdz tuvākajai citai skolai būtu jāmēro pārāk tāls un bīstams ceļš. Tāpat īpaši nosacījumi varētu attiekties uz unikālām mācību programmām.
Ar daļu pašvaldību valsts slēgs īpašus līgumus uz trim gadiem. Tas dos laiku pārejai un nepieciešamajām reformām. Kā piemērs tika minēti Līvāni, kur skolu tīkls jau iepriekš ir optimizēts, taču skolēnu skaits joprojām nesasniedz jaunos, stingros pilsētu kritērijus.
Līvānu piemērs labi parāda reformas ēnas puses. Novada vadītājs Dāvids Rubens atzina, ka situācija ir negaidīta. Iepriekš solīts, ka Līvāniem nekas vairs nebūs jāmaina, taču jaunie noteikumi prasa, lai pilsētas vidusskolā būtu 120 vidusskolēnu. Līvānos šobrīd ir 87, un vēsturiskie dati rāda, ka tik liels skaits tur nekad nav bijis sasniegts.
Pašlaik novadā ir divas vidusskolas – viena pilsētā un viena Rudzātos. Rudzātu skolai ir “pieejamības skolas” statuss, kas ļauj tai pastāvēt arī ar ļoti maz bērniem. Taču, ja pilsētas skola nevar savākt vajadzīgo bērnu skaitu, pašvaldībai būs jāizšķiras, vai uzturēt abas par savu naudu, vai tomēr kādu no tām pārveidot par pamatskolu.
Vai tas tiešām uzlabos mācību kvalitāti?
Kamēr arodbiedrības un pašvaldības kopumā atbalsta reformu, jo tā palielina skolotāju algas mazajās vietās, darba devēji ir piesardzīgāki. Liene Voroņenko no Darba devēju konfederācijas norāda, ka tikai nauda vien neatrisinās skolotāju trūkumu. Problēma paliek – kur atrast fizikas vai ķīmijas skolotāju mazai skolai, kurā viņam ir tikai pāris stundas nedēļā?
Izglītības ministre Dace Melbārde atzīst, ka resursi ir ierobežoti un skolēnu skaits valstī turpina sarukt. Viņasprāt, jaunais modelis ir veids, kā esošo naudu izmantot efektīvāk, lai pēc iespējas labāks rezultāts būtu katram bērnam, nevis tikai sistēmas uzturēšanai uz papīra. Jau šogad šim mērķim papildus tiks tērēti 45 miljoni eiro, bet nākotnē šī summa pieaugs līdz pat 90 miljoniem eiro gadā. Šis ir dārgs, bet nepieciešams solis, lai pedagogu darbs tiktu novērtēts taisnīgi.
