Es vienmēr esmu bijusi pārliecināta, ka mīlestība ir pati svarīgākā lieta dzīvē. Viss pārējais, arī nauda, šķita otršķirīgi.
Mani sauc Dace. Vēl būdama studente, es apprecējos ar savu kursabiedru Māri. Viņš nebija bagāts, bet man bija dzīvoklis, kuru es mantoju. Es viņu mīlēju, pārējais nebija tik svarīgs. Es domāju, ka kopā mēs tiksim galā ar visiem dzīves sarežģījumiem.
Mums klājās diezgan grūti. Darbu atrast nebija iespējams, bijām pārāk jauni un ar mazu bērnu uz rokām. Mans tētis dažreiz slepus deva man naudu, bet mamma teica, ka esmu traka, dzemdējot tik agrā vecumā.
Viņa uzskatīja, ka man pašai jāatrisina savas problēmas, jo es tās esmu radījusi pati.
Pagāja gads. Māris ieguva darbu savā specialitātē. Alga bija maza, taču bija gaidāma karjeras izaugsme, un tas viņu iepriecināja. Es sāku strādāt par pārdevēju veikalā netālu no mājām. Tas bija ērti, vakaros varēju bez problēmām izņemt meitu no bērnudārza.
Naudas bija ļoti maz. Vienīgais, kas mani glāba no katastrofālās nabadzības, bija tas, ka man bija savs dzīvoklis.
Manas draudzenes mani nesaprata. Viņas uzskatīja, ka es būtu varējusi izvēlēties sev turīgāku dzīvesbiedru; man vienmēr pakaļ skrēja daudz puišu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
