Tā nu notika, ka mazais Rustams piedzima ar milzīgu sarežģītu diagnožu kaudzi: bērnam nebija deguna skrimšļa, bet bija sejas audu deformācija un iedzimta apakšējās ekstremitātes nepietiekama attīstība.
Tieši šo trūkumu dēļ gandrīz visi, kas redzēja zēnu, domāja, ka viņam nav sejas. Skumji ir tas, ka paša bērna māte nebija gatava šādām grūtībām, tāpēc jau slimnīcā viņa uzrakstīja iesniegt par atteikšanos no bērna.
Zēns tika ievietots bērnu namā Čerepovecas pilsētā. 2 gadu vecumā viņam jau bija divas sarežģītas operācijas. Naudu priekš operācijām uz kvotu pamata no atbildīgajiem dienestiem “izsita” slimnīcas galvenais ārsts, kurš bija pieķēries puisītim. Operāciju laikā ķirurgi burtiski salika Rustama seju.
Mutes dobuma deformāciju dēļ viņš varēja ēst tikai caur īpašu mēģeni. 4 gadu vecumā bērns varēja tikai rāpot, un nepareizi izveidota žokļa dēļ komunicēt varēja ar žestiem. Dienu pēc dienas dzīve ritēja pilnā sparā, bērnu namā bērni bieži nāca un gāja, bet mazā Rustama dzīvē nekas jauns nenotika.
Transporta uzņēmuma darbiniece Nika Zlobina Rustama profilu bāreņu datu bāzē redzēja 2017. gadā. Meitene no bērnības zināja, ka kādreiz viņa noteikti adoptēs bērnu, un Rustama fotogrāfija atstāja dziļu iespaidu uz viņas dvēseli. Vispirms Nika audžuvecāku forumā izveidoja tēmu par Rustamu, taču atbildes nemaz nebija.
Tad Nika nolēma, ka viņu pašu ģimene var uzņemties aizbildnību, pastāstīja vīram Jurijam par zēnu, un pāris devās iepazīties ar Rustamu. Bērnunamā Nikam un Jurijam tika paziņots, ka pirms viņiem neviens par Rustamu neinteresējās, kaut arī viņam jau bija 4 gadi. Tāpēc pāris saprata, ka viņi ir zēna vienīgā iespēja iekļūt mīlošā ģimenē.
Lai gan viņiem varēja arī uznakt vēlme atteikties no ieceres, jo realitāte izrādījās daudz sliktāka nekā iepriekš apskatītās fotogrāfijas. Piemēram, laulātie tikai bērnu namā uzzināja, ka zēnam trūkst vienas kājas.
Nika un Jurijs bija ļoti parasta ģimene. Viņi dzīvoja kopā astoņus gadus un uzaudzināja meitu Iju. Laulātajiem tikšanās laikā Rustams ļoti patika, viņi nolēma viņu pēc iespējas ātrāk uzņemt savā ģimenē. Nika “katram gadījumam” jau iepriekš ieguva sertifikātu par adoptētu bērnu apmācību. Visu procesu bremzēja tikai jautājums par mājokli – Nika ar vīru gaidīja remonta pabeigšanu jaunajā dzīvoklī un īslaicīgi dzīvoja pie meitenes mātes.
Viss tika sakārtots nejauši. Kādu dienu Nikai notika vēl viena telefonsaruna ar Čerepovecas aizbildnības iestādēm, kuras laikā izrādījās, ka Rustamu, runas problēmu dēļ, plānots pārcelt uz speciālu invalīdu māju. Iestādes to gribējušas darīt, jo zēns turpināja sazināties tikai ar žestiem.
Sākotnēji viņu vispār vēlējās ievietot garīgi atpalikušo bērnu internātskolā, taču puiša liktenī atkal iejaucās bērnu nama galvenais ārsts. Viņa sasauca īpašu komisiju, kur viņa spēja pierādīt, ka Rustams ir intelektuāli ļoti attīstīts un daudz zina, vienkārši mutes dobuma deformācijas neļauj viņam sākt normāli runāt.
Vēl jo vairāk – zēns nedrīkstēja atrasties arī invalīdu mājā, jo bērni, kas tur nokļūst, zaudē pat tās prasmes un iemaņas, kas viņiem jau ir. Tāpēc tika pāatrināts process, lai Rustams varētu pārvākties pie ģimenes.
Gadu pēc bērna adopcijas viņš burtiski nevar atpazīt… Viņam un viņa jaunajiem vecākiem bija jāapmeklē daudzas slimnīcas un ārsti. Protams, rehabilitācijas pasākumi prasīja daudz enerģijas, taču tie bija tā vērti. Nika “uzlika dēlu uz kājām” – iesākumam Rustams iemācījās staigāt pa dzīvokli ar kruķiem, un tad viņi viņam uzlika protēzi, lai gan sākumā zēns neticēja, ka viņš kādreiz varēs pārvietoties patstāvīgi.
Jaunajā ģimenē Rustam bija jāveic arī divas jaunas operācijas. Tagad zēns jau ir pietiekami apmācīts, lai izmantotu protēzi, tāpēc viņš var brīvi kāpt pa kāpnēm, braukt ar motorolleru un pat mēģina skriet, kopumā viņš uzvedas kā jebkuru vesels bērns. Rustama atveseļošanās programmā ir arī nodarbības ar logopēdu un fonopēdu, jo Rustama runa ir ļoti tēlaina, taču joprojām ir diezgan grūti viņu saprast. Zēna rinoplastiku var veikt tikai pēc 12 gadiem.
Pāris mēģināja pielāgot savus darba grafikus, lai Rustam būtu pēc iespējas vairāk brīva laika. Nika mēģina dalīties ar visiem dēla sasniegumiem vienā no sociālajiem tīkliem.
Viņa vēlas parādīt, ka tādi cilvēki kā Rustams nav jāžēlo, bet gan jāapbrīno. Jāapbrīno viņu džives spars un enerģija. Un meitene arī redz galveno uzdevumu dēla audzināšanā – atbrīvot bērnu no domas, ka viņš ir invalīds. Nikai ne reizi vien nācās vērot, kā citi bērni sāk smieties, ieraugot Rustamu. Šādos gadījumos palīgā nāk vecākā māsa Ija, kura vienmēr ir gatava aistāvēt savu brāli.
Lasi arī: Beidzot par pandēmiju pastāstīts kaut kas loģisks un saprātīgs
Rustam ļoti patīk viņa jaunā ģimene un interesantā dzīve. Viņš bieži piedalās tematiskajās fotosesijās, jau ir piedalījies modes šovā “Veiksmīgs bērns” un pat devies uz mēles Mercedes-Benz modes nedēļā Krievijā.
Novēlēsim viņiem veiksmi.
[…] Kad liktenis uzsmaida. Kāda izvērtās puisīša dzīve, kurš piedzima “bez sejas” […]