Zinātne un atkārtoti pētījumi, kā arī personīgā pieredze, liecina, ka skrējēji kļūst lēnāki, pieaugot viņu vecumam, tas notiek pat ar visizcilākajiem skrējējiem. Esošais pasaules maratona rekords vīriešiem ir 2:02:57, to uzstādījis 30-gadnieks, savukārt, rekords tajā pašā distancē, 70-75 gadus vecu vīriešu konkurencē ir 2:54:48. Šo rekordu uzstādījis Eds Vitloks, kas vēlāk skrējis šo distanci arī 80-85 gadus vecumā un šajā vecuma grupā uzstādījis 3:15:54 rekordu.
Lielākā daļa no mums pieņem ātruma samazinājumu kā loģisku un neizbēgamu – mēs esam vecāki, protams, ka esam arī lēnāki – pārsteidzoši, ka tik maz ir zināms par ātruma samazināšanās īstajiem iemesliem. Bet tam ir trīs netieši mājieni. Iepriekš veikti pētījumi ir parādījuši, ka sasniedzot 40 gadu vecumu, samazinās aerobā kapacitāte, kā arī katru turpmāko dekādi tā samazinās vēl par 10%, pat tad, ja regulāri sportojam. Tā kā nopietni sportiskam 60 gadus vecam cilvēkam būs lielāka izturība kā viņa sēdošajiem vienaudžiem, bet vienalga viņš nebūs tik ātrs kā 40 vai 50 gadu vecumā.
Šis process ir ieintriģējis Paulu DeVitu, kinezioloģijas profesoru, Austumkarolīnas universitātē, Grīnvilā. 2000. gadā, viņš kopā ar kolēģiem publicēja slavenu pētījumu par to, ka vecāki cilvēki sper īsākus soļus kā jaunieši, kā arī viņi tik ļoti neuzticas muskuļiem, kas apņem viņu potītes, bet labprātāk uzticas muskuļiem, kas apņem viņu gurnus.
Dr. DeVita ir pārliecināts, ka līdzīgas izmaiņas notiek ar skrējējiem. Tomēr, pastāv pārāk maz pierādījumu, lai šo teoriju atbalstītu.
Tādēļ, DeVita veica jaunu pētījumu, lai spētu izpētīt vairāk. Viņš kopā ar kolēģiem rekrutēja 110 pieredzējušus skrējējus vecumā no 23 līdz 59 gadiem.
Viņi aicināja dalībniekus uz Skrējēju klīniku un piestiprināja viņiem atstarotājus, lai fiksētu viņu kustības. Tad, kamēr zinātnieki viņus filmēja, brīvprātīgie skrēja, viņi izmantoja arī skrejceliņu, kas fiksēja, cik stipri viņi atsperas no zemes.
Zinātnieki integrēja šos datus un radīja skrējēju profilus, ko pēcāk salīdzināja pēc vecuma.
Atšķirības bija satriecošas. Katrai dekādei aizejot, skrējēja spertais solis samazinājās par 20%.
Turklāt, skrējēji, kas ir vecāki par 40 gadiem parādīja daudz zemāku muskuļu aktivizāciju kāju apakšējā daļā, it īpaši pie potītēm un ikriem.
DeVita un viņa kolēģi atklāja, ka šie skrējēji daudz vārgāk atspērās, veicot katru soli un viņi nepacēlās tik augstu kā jaunie skrējēji, tas ir raksturīgs skrējējiem no 50 gadu vecuma.
Interesantā kārtā, viņi nenovēroja papildus aktivitāti skrējēju gurnos, kā tas tika novērots gājējiem.
DeVita apgalvo, ka tas izskaidrojams ar to, ka muskuļu savienojumi kājas apakšdaļā vājinās ātrāk kā jebkuri citi ķermeņa muskuļi. Lai samazinātu kājas apakšdaļas traumas, laicīgi jāstiprina ikru un potīšu muskulatūra.
DeVita atzina, ka ātruma samazināšanās skrienot, visticamāk, ir aizsargājoša adaptēšanās.
Avots: well.blogs.nytimes.com