Kāpēc dažiem cilvēkiem izdodas viegli izveidot kontaktu ar suni burtiski dažos mirkļos, savukārt citiem vajag ne tikai stundas, bet vairākas dienas?
Tas notiek šādi: jūs ejat pa ielu ar savu suni, garām desmitiem cilvēku, tīri, netīri, draudzīgi vai ne, bet neviens no viņiem neizraisa interesi par jūsu mājdzīvnieku. Visi tevi redz, tavs suns visus redz. Pēkšņi – bam! – viens no garāmgājējiem, kas jums nav ievērības cienīgs, uzmet īslaicīgu skatienu jūsu sunim, un viņa, apburta, pastiepjas viņam klāt, luncinot asti, it kā būtu viņu pazinusi visu mūžu. Vai tā ir sava veida maģija?
Man ir paveicies: es, visticamāk, esmu viens no tiem cilvēkiem, kas var ātri nodibināt attiecības ar lielāko daļu suņu. Nē, garāmgājēju suņi man neuzbrūk – visticamāk, par laimi. Taču daudzas reizes es pamanīju savu klientu acīs greizsirdības dzirkstelītes, kad viņu suņi ar lielu prieku skrēja man pretī un vienkārši ignorēja saimnieka signālus. Atceros, kāds no saimniekiem reiz jokoja, ka man, iespējams, kabatā ir paslēpta speciāla ierīce suņa piesaistīšanai. Piemēram, es klusi nospiežu pogu, un suns mirdz no laimes.
Jokus pie malas, bet patiesībā es daudz domāju par to, kas ir noslēpums tik būtiskai atšķirībai suņu attieksmē pret konkrētiem cilvēkiem. Protams, man kā cilvēkam, kurš mīl dzīvniekus, ir patīkami redzēt laimīgas suņu sejas, un vēl patīkamāk ir saprast, ka šīs laimes iemesls bija mans izskats. Taču man kā speciālistei, kuras galvenais uzdevums ir palīdzēt saimniekiem nodibināt attiecības ar saviem mīluļiem, ir svarīgi atrast šī prieka atslēgu. Pastāstiet klientam, kam viņam jāpievērš uzmanība saimniekiem, lai viņa suns uz viņa rīcību reaģētu ar tādu pašu prieku, kā viņš reaģē uz manējo.
No kā ir atkarīgs suņa prieks?
Kā tas nākas, ka suņiem patīk sazināties ar dažiem cilvēkiem, kamēr viņi ir piesardzīgi pret citiem un dažreiz pat baidās? Protams, ir daudz faktoru. Personīgās patikas, iepriekšējā pieredze, noskaņojums, temperaments, raksturs; nodarbību kontekstā – tāda speciālista pieredze, kura uzlabotās prasmes ļauj ātri iekarot četrkājainos skolēnus. Skaidrs, ka tam visam ir liela nozīme saziņā ar suni. Bet, lūdzu, ņemiet vērā, ka vidusmēra īpašnieks vai nu vispār nevar kontrolēt lielāko daļu šajā sarakstā iekļauto faktoru, vai arī var, bet tikai tad, ja viņš pieliek ievērojamas pūles.
Problēma? Nepavisam. Kā jau nereti gadās, atslēga jau ir mūsu rokās, taču nez kāpēc nevēlamies – vai neuzskatām par vajadzīgu – to izmantot. Mūsdienu pētījumi ir pierādījuši, ka suņi ne tikai skatās uz mūsu sejām, bet arī aktīvi lasa no tām informāciju. Pirmkārt, suņus interesē mūsu emocijas – būdami vērīgi pēc dabas, viņi pēc sejas izteiksmes var viegli noteikt, vai esam dusmīgi vai priecīgi, nobijušies vai bēdīgi. Kāpēc viņiem tas ir vajadzīgs? Tas ir vienkārši: emocijām ir būtiska loma savstarpējās sapratnes veidošanā starp indivīdiem (es apzināti neteicu “cilvēki”, jo emocijas palīdz vienoties pilnīgi dažādu sugu pārstāvjiem).
Tomēr, ja cilvēkam ir slikta sejas izteiksme vai viņš ir skops ar emocijām, suņiem ir grūtības interpretēt sejas izteiksmes. Turklāt jaunākie zinātniskie pierādījumi liecina, ka pasīvu, nemainīgu cilvēka seju (piemēram, pokera seju suņi interpretē kā negatīvu signālu, uz kuru viņi attiecīgi reaģē. Vienkārši sakot, suņiem nepatīk dzīvas statujas.
Pirms vairākiem gadiem biju lieciniece tādai suņu “īpašai” attieksmei pret neemocionāliem cilvēkiem. Ģimenes sapulču laikā viens attāls radinieks sūdzējās, ka suņiem viņa vienkārši nepatīk. Pēc tam es pamanīju, ka nav iespējams “tikai nepatikt” cilvēkiem. Visticamākais naidīguma iemesls ir tas, ka tas sūta suņiem negatīvus emocionālus signālus. Kuras tieši – tas ir jāprecizē.
Eksperimenta nolūkos es atvedu mūsu buldogu Žužu, kurš bija ārkārtīgi sirsnīgs un draudzīgs pret cilvēkiem. Savas miermīlīgās dabas dēļ viņa man bieži ir palīdzējusi manā terapijas suņa darbā, veiksmīgi palīdzot mainīt saimnieku (un viņu suņu) attieksmi pret tradicionāli bīstamām šķirnēm.
Parasti mūsu buldogs ar lielu draudzīgumu uzrunāja jebkuru cilvēku. Bet tā mūsu radiniece sēdēja pilnīgi nekustīga, un viņas seja neizteica nekādas emocijas – viņa burtiski sastinga krēslā. Man par pārsteigumu, Žuža, kura, satiekot viesus, parasti izrāda lielu prieku, pēkšņi nolaida asti, nedaudz nolieca galvu, nošņācās un nedaudz nostājās, lai varētu vērot nesaprotama cilvēka rīcību. Viņa necentās nodibināt kontaktu vai izrādīt mīlestību pret svešinieku, lai gan neizrādīja agresiju vai bailes un vienkārši sēdēja nekustīgi.
Atceros, ka biju diezgan neizpratnē par šādu mana suņa uzvedību. Protams, mēs to krītam līdz nogurumam, sliktam garastāvoklim un magnētiskām vētrām – nekad nevar zināt, katram ir labas un sliktas dienas. Tomēr patiesais iemesls, kāpēc Žuža nevēlējās sazināties ar savu radinieku, palika noslēpums. Situācija sāka kļūt skaidrāka pavisam nesen, un atbilde, kā tas bieži notiek, nāca no turienes, kur to vismazāk gaidījāt.
Bez emociju sejas fenomens
Kad mēs cenšamies ar kādu nodibināt kontaktu, mūsu sejas izteiksme piedzīvo daudzas izmaiņas. Tie palīdz sarunu biedram saprast, kā mēs jūtamies un kādas emocijas piedzīvojam mijiedarbības laikā ar viņu. “Pareizas” sejas izteiksmes nozīmi ir grūti pārvērtēt: ja mūsu seja ir pasīva un nereaģē uz iekšējā emocionālā fona izmaiņām, mūsu kolēģim var rasties sajūta, ka ir pārkāpti normālas komunikācijas noteikumi. Viņš to var interpretēt kā personisku noraidījumu un reaģēt ar negatīvu emociju uzliesmojumu.
Nereaģējošas sejas ietekmi uz saziņu visskaidrāk demonstrē mazi bērni testā, ko sauc par nekustīgās sejas paradigmu.
Pārbaudes procedūra ietver trīs posmus. Pirmajā, ko parasti sauc par “mijiedarbības fāzi”, eksperimentētājs aktīvi mijiedarbojas ar bērnu. Pēc tam otrajā fāzē jeb “joprojām sejas fāzē” cilvēks pēkšņi pārtrauc jebkādu mijiedarbību un kļūst nereaģējošs. Šajā fāzē pieaugušais turpina skatīties uz bērnu, bet viņa seja paliek nekustīga un bez izteiksmes. Visbeidzot, lai noskaidrotu, vai nav blakusparādību, mijiedarbība nonāk “atkārtotas savienojuma fāzē”, kurā mijiedarbība atsākas tādā līmenī, kādā tā bija iepriekš.
Dati no pētījumiem, kuros izmantota šī procedūra, liecina, ka bērniem ļoti nepatīk nekustīgās sejas fāze. Viņi pārtrauc acu kontaktu un pārstāj smaidīt, viņu sirdsdarbība paātrinās, un asinsritē izdalās ievērojams daudzums ar stresu saistītu hormonu.
Lasi vēl:
Tas viss notiek tāpēc, ka starp bērnu un pieaugušo vairs nenotiek parastā aktīvo sejas reakciju plūsma.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk…