Kravāju vīra somu komandējumam un nejauši atradu dīvainu zibatmiņu. Labāk nebūtu to pārbaudījusi!

Viņa pievienoja zibatmiņu, baidoties, ka dators varētu neatpazīt šo aizdomīgo ierīci, taču ar to nebija nekādu problēmu.

Pēc pāris sekundēm Inguna ieraudzīja, ka zibatmiņā ir fotogrāfijas no kāzām … viņas pašreizējā vīra kāzām. Viņa bija šokēta par šo atklājumu. Galu galā Rihards nekad nebija devis ne mazāko mājienu, ka viņš jebkad agrāk būtu bijis precējies. Kā viņam izdevās to no viņas noslēpt?

Inguna atcerējās, ka visus viņu kāzu dokumentus vīrs bija nokārtojis ar paziņu starpniecību, bet pati laulību reģistrācija notika izbraukuma formātā. Inguna nekad nebija redzējusi šķiršanās apliecību, kurai, protams, kaut kur bija jābūt.

Sieviete gribēja sākt šīs apliecības meklējumus, taču nespēja atrauties no fotogrāfijām datora ekrānā. Viņa ieraudzīja laimīgu pāri: Rihardu, lieliskā fiziskajā formā, un viņai nezināmu jaunu sievieti, kura bija ģērbusies pufīgā dizaineru kleitā ar atkailinātiem pleciem un sniegbaltos cimdos, uzsverot savu neatvairāmību. Jo vairāk Inguna šķirstīja fotogrāfijas, jo sliktāk jutās. Mute bija izkaltusi.

Ar pāris klikšķiem Inguna uzzināja datumu, kad fotogrāfijas tika saglabātas zibatmiņā – tas bija 2008. gada 17. jūnijs. Tolaik Inguna un Rihards viens otru pat nepazina. Tas ir pārsteidzoši, kāpēc Rihards nekad pat ar pušplēstu vārdu nebija pieminējis savu iepriekšējo laulību.

Pēkšņi iezvanījās telefons. Rihards zvanīja no lidostas:

– Inguna, kur palikusi zibatmiņa no manas somas?

– Kā gan viņš uzdrīkstas ko tādu jautāt? – Inguna nodomāja, bet mierīgā balsī atbildēja:

– Kāda zibatmiņa?

– Nu, zibatmiņa šķiltavu veidā, vai atceries? Tādas agrāk bija modē, skaidroja Rihards.

Inguna saspringti domāja, ko atbildēt.

– Ak, jā, tagad es atceros. Laikam tā nejauši izkrita no somas.

– Man zibatmiņa bija vajadzīga, sacīja Rihards.

– Kamdēļ? jautāja Inguna, cenšoties slēpt nervozitāti.

– Vajadzēja pārsūtīt failus, bet mākonī nepietiek vietas. Nākas līdzi nēsāt zibatmiņu, paskaidroja Rihards.

– Skaidrs. Klau, es apsolīju Annai pārsūtīt fotoattēlus no mūsu ceļojuma uz karstajiem avotiem… Vai varu paņemt tavu zibatmiņu, ja jau tā palikusi šeit? vaicāja Inguna.

– Protams, ņem. Tikai neizdzēs mapi ar nosaukumu “2008”, lūdza Rihards.

Pavisam nekaunīgs, nodomāja Iguna, bet tomēr nolēma pajautāt:

– Kas ir šajā mapē?

– Tur ir iestudētu kāzu bildes, atbildēja Rihards.

– Iestudētu kāzu? Inguna bija pārsteigta.

– Savulaik, būdams students, strādāju par fotogrāfu, vai neatceries, ka es tev par to stāstīju? teica vīrietis.

– Jā, un kas?

– Saņēmu pasūtījumu uztaisīt vasaras apģērbu kolekcijas fotosesiju. 2008.gadā bija tāda ģimenes fotogrāfiju tendence. Mūsu firmas direktors nolēma to izmantot… lai gan tajā laikā šai tendencei nebija pat apzīmējuma, skaidroja Rihards.

Inguna vēlējās pajautāt, kāpēc Rihards kļuva par modeli, ja jau bija fotogrāfs, taču iekoda mēlē, saprotot, ka tad vīrs sapratīs, ka viņa jau ir aplūkojusi fotogrāfijas.

Bet vīrs turpināja:

– Redzi, es tur esmu fotomodeļa lomā. Tā bija mana pirmā un pēdējā reize, kad biju kameras otrā pusē. Puisis, kuram vajadzēja būt līgavainim, pēkšņi saslima …

Inguna nervozi iesmējās.

– Kāpēc tu smejies? Es tajās bildēs izskatos ļoti pārliecinoši…

Viņi tērzēja vēl pāris minūtes, un tad sieviete izņēma zibatmiņu no datora.

Lasi arī: Nebijusi metode, kā uzcept šašliku tieši virtuvē. Visiem tiem, kas tā arī nekad neizbrauc pie dabas…

Bet ko tu domā par šo stāstu? Vai mēs dažkārt neesam pārlieku aizdomīgi pret saviem dzīvesdraugiem, uzpūšot no mušas ziloni un šādi bojājot sev dzīvi? Priecāsimies, ja dalīsies savā viedoklī/pieredzē raksta komentāros!