“Šis alutiņš ir mūsu pašu, ko brūvējuši latvieši!” cik šī dziesma atbilst patiesībai? Cik no Latvijas alus darītavu šķirnēm gatavo Latvijā, cik – ārzemēs? Cik Latvijā darītajā alū ir vietējo izejvielu?
Šādu jautājumu uzdeva La.lv piederošais portāls Laukos.la.lv, publicējot apjomīgu materiālu par šo tēmu.
Mājbrūvētājs Jānis Rudzītis, kura “Indie Jānis” alus sērija jau pavisam drīz ieraudzīs dienasgaismu, zina teikt, ka Latvijā daudzas alus darītavas grēko, izmantojot mārketinga trikus bez seguma. “Piemēram, “Lāčplēša” alum (“Cido” grupa) nav nekāda sakara ar Lielvārdi, kuras vārdu izmanto pārdošanai. Kad kolhozs juka un bruka, viņi nopirka preču zīmi. Tā ir normāla prakse, kas notiek visā pasaulē, taču jāsaprot, ka stāsti par to, ka alus šķirne un garša ceļojusi cauri gadsimtiem, ir pilnīga pasaka,” stāsta Jānis. Vai „Valmiermuižas” alus darītava – sāka brūvēt 2009.gadā, bet uz pudelēm raksta kaut kādus 18.gadsimta skaitļus? Kāds viņiem no tā labums? Man tas nav saprotams. Galvenais vārds, šķiet, te ir tradīcijas brūvēt – pat, ja tas ir čehu stils,” smejoties stāsta Jānis.
Viens no alus darītavas “Labietis” alus brūvētājiem Reinis Pļaviņš savukārt sacīja, ka katrai alus darītavai ir brīva izvēle, uz kādām vērtībām balstīt savu tirgvedības plānu. “Meliem interneta laikmetā vairs nav pat īsu kāju – tie knapi rāpo. Cits jautājums, vai patērētājam rūp, kur tieši ir ražots alus. Uzskatu, ka izglītotam un maksātspējīgam klientam tas ir svarīgi un viņš agrāk vai vēlāk sāks izvairīties no darītavām, kas melo,” piebilda alus brūveris. “Mūsu tirgvedības stratēģija ir balstīta uz caurspīdīgumu – gluži kā mūsu krogā var caur stiklu redzēt, kā alus tiek vārīts. Tā tas ir bijis no pirmās dienas. “Labietim” vienmēr uz etiķetes būs norādītas pilnīgi visas sastāvdaļas, kā arī nekad neesam sevi pozicionējuši kā “senlatviešu tradīciju” turpinātājus.”
Vācu, čehu un citu alu mikslis
Latvijas alu ir ļoti grūti definēt, jo mūsu valstī uz vietas iespējams iegūt tikai mazu daļu alus izejvielu – iesalu un ūdeni. “Uzskatu, ka izejvielām nav jānosaka, vai alus ir Latvijas vai nav. Par Latvijas alu varētu dēvēt “Labieša” eilu ar pļavu puķēm vai “Užavas” lāgeri. Abi ir te ražoti un izstrādāti. Kāpēc gan tos neuzskatīt par Latvijas aliem? Protams, Eiropas Komisijā tādus patentēt nevarēsim. Taču gandrīz nekur pasaulē alu nemēģina ģeogrāfiski patentēt. Alus nav kā šampanietis vai konjaks,” norāda Jānis Rudzītis.
Tomēr tas nenozīmē, ka pasaulē ar alu nevar gana tālu izskandināt valsts vārdu. “Lielajiem brūžiem grožus tur vecā paaudze, kura neko negrib mainīt! Tikmēr Igaunijas mazajiem brūžiem jau izdevies izaugt par lieliem uzņēmumiem ar stabilu eksportu. Igauņu alu Eiropā pazīst. Latvijas alu neviens nezina. Tas panākts ar novatorisku un mūsdienīgu pieeju, attieksmi, nevis domāšanu par leģendām, par senigauņu alu. Latvijā līdzīgi un kvalitatīvi strādā tikai “Labietis”, kas nesen parādījies lielo veikalu ķēžu plauktos un kam varētu izdoties ielauzties arī eksporta tirgū,” uzskata J. Rudzītis.
Neskaitot dažus tehnoloģiskus jauninājumus, kuri laika gaitā attīstījušies, pēdējos tūkstošos gadu alus brūvēšanā nekas būtisks nav mainījies. “Alus joprojām ir raudzēts dzēriens no izejvielām, kas ir pieejamas tuvu katlam. Nevajadzētu arī aizmirst, ka, piemēram, apiņus Latvijā ieveda no Viduseiropas, sākot ar 17. gadsimtu,” piebilst Reinis Pļaviņš.
Šķir otru lapu, lai turpinātu lasīt apjomīgo materiālu (piemēram, cik daudz sastāvdaļas Latvijas alū tiešām ir no Latvijas)
[…] Lasi arī: Latvijas alus acu apmānīšanai – lūk kāda ir skarbā patiesība […]