Dace reizēm piezvanīja un stāstīja, kā viņai sokas Valmierā, bet tad vienmēr pajautāja: “Kā Miķelis? Vai viņš joprojām tik maz runā?” Un es atbildēju, ka viņš sāk runāt vairāk. Viņš sāk stāstīt par savu mammu Kseniju. Par to, kā viņi kopā lasījuši sēnes mežos un kā Ksenija vienmēr teikusi, ka pasaule ir liela un tajā neviens nav pilnīgi viens, pat ja tā šķiet.
Es pārtraucu zvanīt mākleriem. Mājas pārdošanas sludinājums, kas vēl nesen šķita kā biļete uz brīvību, tagad likās kā nodevība. Ne tikai pret mammu, bet pret šo zēnu, kuram šī sēta bija vienīgā vieta pasaulē, kas viņu neizstūma. Skaidrītes tante reizēm atnesa pīrāgus un ilgi vēroja Miķeli, kurš pagalmā mēģināja labot vecos koka ratiņus. “Tāds pats spītnieks kā Anna,” viņa klusi noteica, un es zināju, ka viņa domā to vislabākajā nozīmē.
Ziemā, kad pirmais sniegs pārklāja dārzu, mēs kopā ar Miķeli gājām uz mežu pēc eglītes. Viņš bija kļuvis drosmīgāks, viņa acīs vairs nebija tās sastinguma sajūtas, ko redzēju pirmajā dienā. Viņš smējās, kad sniegs iekrita aiz apkakles, un tajā brīdī es redzēju tajā bērnu, kuram beidzot ir atļauts vienkārši būt bērnam.
Mammai bija taisnība — pavasarī viss atnāca pats…
Bet ziemā mēs iemācījāmies gaidīt. Mēs iemācījāmies, ka pagātne nevar tikt izmainīta, bet nākotni var uzbūvēt no tām druskām, kas palikušas pāri. Un, kad pavasarī ķirsis atkal izplauka, tā nebija tikai koka ziedēšana. Tā bija jauna sākuma zīme mums abiem.
Es sapratu, ka vārtiņi, kurus mamma lūdza nemainīt, bija kas vairāk par koka dēļiem. Tie bija simbols pārejai starp vientulību un piederību. Un tagad, kad Miķelis tos vēra katru dienu, es zināju, ka viņš ir mājās. Un arī es, pēc tik daudziem gadiem, beidzot biju mājās.
Mēs noslēdzām šo posmu ar kopīgām vakariņām, kurās Dace atveda kūku, bet Miķelis bija salasījis pirmos dārza zaļumus. Tur, pie vecā galda, zem mammas bildes, mēs runājām par nākotni. Par to, kādu krāsu izvēlēties mājas fasādei un vai nākamgad stādīt vairāk ķiršu. Dzīve turpinājās, un tā bija brīnišķīga savā nepilnībā.
