Pagājuši jau 50 gadi kopš Jelgavas traģēdijas, bet sāpes nav pārgājušas arvien

Inženieris Valdis Āboliņš paskaidro, ka pēc sprādziena vēl vismaz pusstundu mājas drupās turpināja izplūst un degt gāze. V. Āboliņš bija ilggadējs LLU darbinieks un minētās ēkas celtniecības būvuzraugs. “Tā bija Lauksaimniecības universitātes darbiniekiem būvēta māja, un es pazinu katru ģimeni, kas tur bija saņēmusi dzīvokli. Sāpes par zaudējumu nepāriet arī pēc piecdesmit gadiem,” atzīst V. Āboliņš.

Gāzesvada būvētājus netiesāja tiesa par krimināli sodāmiem atzina divus vidēja līmeņa gāzes saimniecības speciālistus – Jelgavas gāzes saimniecības montāžas un ekspluatācijas kantora vecāko meistaru, kuram piesprieda brīvības atņemšanu uz diviem gadiem, un galveno inženieri, kuram piesprieda labošanas darbus, ko varēja atstrādāt pat savā darbavietā, gadu ieturot 10 procentus no algas kā soda naudu.

Modris Reķis piedalījās visās tiesas sēdēs. Viņš atceras, ka tās ritēja bez strīdiem.
Kā galvenais notiesāto pārkāpums spriedumā atzīmēta nepietiekami stingra divu zemākā līmeņa speciālistu – gāzesvadu apgaitnieku – kontrolēšana. Proti, šiem apgaitniekiem gāzes kantorī netika izsniegts lauznis un āmurs, kas 1969. gada bargajā ziemā bija nepieciešams, lai varētu izdauzīt ledu pie gāzes atvadu ventiļu metāla apvalkiem jeb, kā tos sauc gāzinieki, kapēm.

Vienkāršoti izskaidrot lietas tehnisko pusi var šādi: dabasgāze, kas tiek transportēta pa pazemes vadiem, vairāk vai mazāk satur ūdens tvaikus, kam ir tendence kondensēties, tas ir, pārvērsties ūdens pilienos.

Šie pilieni, pamazām saplūstot maģistrāles dziļākajās, zemākajās vietās, izveido cauruļvada iekšpusē peļķes un pat tik dziļu ūdens slāni, kas sāk traucēt vai pat pilnīgi nosprosto gāzes ceļu caurulē. Tādēļ tiek ierīkoti ūdens kondensāta atvadi. To augšējā – virszemes – galā atrodas ventilis, kuru pagriežot ūdens, kas ir sakrājies gāzesvadā, kā aerosola migliņa tiek izspiests ārā.

Lai atvada ventili aizsargātu no mehāniskiem bojājumiem (bieži vien tas atrodas ielas vidū, pa kuru brauc pilsētas transports) un mitruma, tas ir ievietots čuguna ietvarā ar virināmu vāku jeb kapē. Šie ventiļi regulāri jāpārbauda. Ziemā kapju vāki bieži vien pie asfalta piesalst. Te nu apgaitniekiem tik tiešām ir vajadzīgs lauznis un āmurs.

“Taču vai nu pašiem apgaitniekiem, apzinīgi pildot pienākumus, tas bez meistara un inženiera ziņas nebūtu skaidrs?” retoriski jautā V. Āboliņš. Viņš arī pieļauj versiju, ka katastrofu varēja izraisīt nekvalitatīvs gāzesvada metinājums, ar kādu pusotru metru garais ūdens kondensāta atvads tika pievienots vidēja spiediena gāzesvadam.

Viņš atceras, ka šis izgrieztais atvads vienu dienu bija nolikts Jelgavas prokurora kabinetā.

Taču tad tas pazudis un pēc tam tika nolikts ar svaigu metinājumu. Par to būtu bijis jāatbild gāzesvada būvniekiem, nevis ekspluatētājiem. Taču viņu atbildība tiesā netika vērtēta.

Cietušajiem izmaksāja kompensācijas par zaudēto mantu, taču ne dzīvībām. Dzīvajos palikušajiem ārpus kārtas pienācās dzīvokļi.

 

Sals – papildu riska faktors

V. Āboliņš atzīmē, ka katastrofas izmeklēšanā atklājas vēl kāda cita gāzes saimniecības darbinieku nolaidība. Proti, 1968. gada vasarā Raiņa ielai uzklāja biezāku asfalta kārtu, bet ūdens kondensāta atvadu jeb kapi gāzinieki nepagarināja (tiesā tie taisnojās, ka viņu rīcībā nav bijuši attiecīgi darba instrumenti).

Lasi arī: Šo sešu zodiaka zīmju pārstāvju dzīvēs gaidāmas vislielākās pārmaiņas 2019. gadā

Tādējādi iznāca, ka ūdens kondensāta atvada kape, kas atradās pretī Raiņa ielas mājai, iegrima tādā kā bedrītē, kur kā piltuvē satecēja lietus un izkusušā sniega ūdeņi. Aukstumā tie sasala un tādējādi kapes augšgals tika saspiests kā skrūvspīlēs. Nav brīnums, ka, ar pāri braucošajām automašīnām šīs ledus “skrūvspīles” tricinot, ventilis pamatnē aizlūza un caur lūzuma vietu izraisījās gāzes noplūde.

Pilnu rakstu izlasīt un apskatīt fotogrāfiju galeriju varat portālā la.lv, spiežot ŠEIT

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru