Uz doto brīdi dzīvoju viena. Bērni ir jau lieli, ir savas ģimenes, dzīvo atsevišķi. Starp citu, esmu jau vecmāmiņa.
Ar meitu tēvu mēs jau sen nedzīvojām kā vīrs un sieva. Neizšķīrāmies tikai bērnu dēļ, gribējām sagaidīt, kad viņi izaugs un iegūs izglītību.
Bet vīrs aizgāja ātrāk, atrada citu sievieti. Viņam apnika mūsu parastā dzīve. Jaunajās attiecībās viņam ir daudz emociju.
Es neturu aizvainojumu uz bijušo vīru. Es arī tā rīkotos, ja man būtu cits vīrietis. Bet es, kamēr biju oficiālā laulībā, neveidoju attiecības ar citu. Bet tagad es vairs nevienam neesmu vajadzīga.
LASI VĒL: 50 gadu vecumā mēs ar vīru guļam atsevišķās istabās. Vai tas ir normāli, vai nē?
Tāpēc izšķīrāmies mierīgi, periodiski sazināmies, kā viens otram tuvi cilvēki. Mums nav ko dalīt.
Viss, kas man paliek, ir gaidīt ciemos bērnus. Tiesa, viņi mani apciemo reti. Es neapvainojos uz viņiem, galvenais, lai viņiem viss ir labi. Bet tagad es esmu pavisam viena, un man ir ļoti vientuļi.
Un, kad mani sāka aplidot vīrietis, es nesāku tēlot no sevis neaizskaramo. Jā, šajās attiecībās neviens nevienam neko nesolīja, bet šajā periodā es sajutos dzīva.
Es sāku sekot līdzi savai ārienei, nēsāt spilgtu apģērbu. Es biju laimīga, ka mana dzīve kļuvusi košāka un interesantāka.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
