Šodien romantiskās attiecības attīstās pēc cita scenārija ne tā kā manā jaunībā. Tolaik vīrietis bija savas sirdsdāmas balsts. Manā gadījumā es pliku viena un stāvoklī.
Protams, vajadzēja būt uzmanīgai, bet neko vairs nevar izmainīt.
Mūsu attiecības beidzās vēl pirms tam, kā es uzzināju par savu interesanto stāvokli. Es nolēmu neko neteikt bērna tēvam. Ja viņš izlēma no manis šķirties, tātad arī bērns viņam nebūs vajadzīgs. Pati tikšu galā ar savām problēmām.
Vēl jo vairāk, ka aborts man nav pieņemams.
Bet tajā pašā laikā es pārdzīvoju par bērna veselību, un arī par savu. Finansiālais jautājums arī nav pēdējā problēma sarakstā.
Tomēr es skaidri zinu, ka bērns ienesīs jēgu manā pelēkajā dzīvē. Es viņam atdošu visu savu mīlestību, iemācīšu visu, ko pati zinu, un nepieļaušu pagātnes audzināšanas kļūdas.
Un vēl, bērns mani pasargās no nevajadzīgām un bezjēdzīgām attiecībām.
LASI VĒL: 50 gadu vecumā mēs ar vīru guļam atsevišķās istabās. Vai tas ir normāli, vai nē?
Bet es arī baidos, ka mans bērns kaunēsies no tik vecas mammas. Un tajā pašā laikā sevi pārliecinu par to, ka pieaugusi un pieredzējusi mamma ir daudz labāka par jaunu dāmīti.
Toties jaunai sievietei ir vairāk spēka. Un ja nu es pēkšņi nepaspēju izaudzināt bērnu un nomirstu?
Un vēl es baidos no ārstu izsmiekla. Ja nu viņi mani spiedīs veikt abortu?
Jā, un arī meitas bez īpaša prieka uzņēma manus jaunumus. Viņas grib, lai es auklēju mazbērnus nevis dzemdēju bērnus.
Mēģina pierunāt, lai pārtraucu grūtniecību, biedē ar sliktām dzemdību sekām, kas mēdz sievietēm tādā vecumā. Varbūt viņām taisnība?
