Veģetāras pusdienas Ikšķiles Brīvā skola ieviesa 2011. gadā. “Sākās tas gan praktisku, gan ētisku apsvērumu dēļ. Agrāk atradāmies mazākās telpās, kur… nevarējām nodrošināt atsevišķu izlietni gaļas produktiem. Atteikšanās nogaļas produktiem saskanēja arī ar skolas ētiskajiem pamatiem – kāpēc trusīti mīļojam, bet vistu nokaujam un apēdam,” skaidro skolas vadītāja Kristīne Liberta. Ar vecāku piekrišanu nevardarbības tēma tika ieviesta arī virtuvē – vairs neviena līķa! Piecus gadus ar ikšķiliešu pusdienu maltīti bijis mierā arī PVD – nekādu pārmetumu vai administratīvo protokolu. Liberta zina stāstīt, ka veģetāras pusdienas izvēlējušās vēl pāris skolas Latvijā līdz 2016. gadam, kad kāds palūdzis šo jautājumu PVD “aktualizēt”. “Varbūt mēs traucējām gaļas tirgotājiem?” pasmaida skolas vadītāja. Dienests nosodījis ar 50 eiro soda naudu, nācis pārbaudīt atkārtoti – atkal nav gaļas, un sācies skolas un PVD cīniņš, kas aizgājis līdz tiesai.
“Saskaņā ar cilvēktiesībām – vecākam ir tiesības noteikt, ko bērns ēd, tāpat veģetārs uzturs nav diskutējams – tas ir veselīgs un atzīts pasaulē, un mēs drīkstam to izvēlēties. Ja šajā reizē zaudēsim, pārsūdzēsim tālāk,” Ikšķiles Brīvās skolas vadība savā pārliecībā ir stingra. Mīļā miera labad pat netika pieņemts PVD ieteikums sagādāt visiem78 audzēkņiem ārsta zīmes, kas apliecinātu, ka viņi nedrīkst ēst gaļu. “Mēs negribam mānīties, jo bērni gaļu drīkst ēst – tikai mājās,” piebilst K. Liberta, uzsverot, ka viņu skolēniem nav jākļūst par veģetāriešiem. Pusdienas bez gaļas vai zivīm ir tikai piecas dienas nedēļā – pārējā laikā bērnu uzturs paliek vecāku ziņā.
Kāds būs tiesas spriedums, ar interesi gaida arī Veselības ministrija. “Ja tas izrādīsies labvēlīgs skolai, mēs kā veselības sektors pārstrādāsim MK 172. noteikumus. Jau tagad par to notiek diskusijas, taču tas nebūs vienkāršs process, jo, ja pieļaujam veģetārismu, jābūt striktiem kritērijiem, lai bērns saņemtu nepieciešamās uzturvielas un netiktu nodarīts kaitējums,” daudz pielaidīgāku nostāju pauž VM Sabiedrības veselības departamenta direktore Santa Līviņa.
Viņa apgalvo, ka ministrija “visam seko līdzi un nesēž ar aizsietām acīm” – paši noteikumus jau nosūtījuši izvērtēšanai Pasaules veselības organizācijai, bet mājas lapā pēc pāris mēnešiem būšot lasāmi veselīga uztura ieteikumi veģetāriešiem. Tomēr uz jautājumu, cik izplatīts ir veģetārisms Latvijā, nevar atbildēt – šādu aptauju ministrija nav organizējusi un tuvākajā laikā neplāno veikt.
No veselības viedokļa – gaļa nav obligāta
“Šis ir brīdis, kad vajadzētu atzīt, ka noteikumi ir novecojuši un neatbilst laikam,” 2012. gadā izstrādātajam MK normatīvajam aktam nr. 172 diagnozi nosaka uztura speciāliste Guna Bīlande un paskaidro, “tie neparedz veģetāru uzturu kā alternatīvu gaļas un zivs produktiem, lai gan daudz kur Eiropā – Zviedrijā, Lielbritānijā u.c. – šāda prakse jau sen pastāv. Noteikumos paredzēta ļoti augsta ogļhidrātu deva, kas lielākoties tiek panākta ar saldinātām tējām, jo jāsavāc kalorijas, nav skaidrs, kāpēc no pārējiem cieti saturošiem ogļhidrātiem tiek izdalīti kartupeļi?” Bīlande uzskata, ka dokumentu pat nav jēgas preparēt pa daļām – vispirms jāvienojas par konceptuālām izmaiņām, kas saistītas arī ar jaunākajām Pasaules veselības organizācijas norādēm, piemēram, par sāls un cukura daudzumu ēdienā, un pēc tam jāizstrādā uzturvielu apjomi.
Līdzīgi domā uztura speciāliste Eva Kataja: “Ja esam nonākuši līdz situācijai, kad uzsākts tiesas process par to, ka skolēni tiek ēdināti veģetāri, nevar teikt, ka noteikumi ir atbilstoši. No veselības viedokļa nav nekāda pamata obligāti iekļaut pusdienās gaļu.”
E. Kataja ir iepazinusies ar Ikšķiles Brīvās skolas ēdienkarti un varot par to teikt – brīnišķīga. “Ēdienkarte ir daudzveidīga un pievilcīga – viss tur ir iekšā, lai katrā izglītības iestādē tāda būtu! Turklāt šādi Ikšķiles skola nodrošina pēc iespējas labāku pārtiku par samērīgu cenu, jo laba gaļa ir dārga.” Speciāliste atzīst – ja nav iespējams sagādāt labu gaļu, labāk lai tās uzturā vispār nav. Par ikšķiliešu pieredzi viņa sagatavojusi komentāru Administratīvajai apgabaltiesai arī kā RSU Sporta un uztura katedras pasniedzēja. “Uz jautājumu, vai veģetārs uzturs bērnam var būt optimāls, mana atbilde bija, ka var, galvenais, lai tiktu nodrošinātas visas uzturvielas.”
Atzinumu uz tiesas sēdi steidz gatavot gan RSU uztura speciālisti, gan Latvijas Diētas un uztura speciālistu asociācija. Valdes locekle, uztura speciāliste Signe Rinkule stāsta – asociācijai un katedrai top līdzīgs viedoklis. “Trīs mani kolēģi, pamatojoties uz zinātniskiem pētījumiem, ir atzinuši, ka ar veģetāru uzturu var nodrošināt maltīti bērniem ar nosacījumu, ka tā būs ļoti pārdomāta.”
Kā uztura speciāliste S. Rinkule piebilst, ka par bērniem veģetāriešiem uzskati “nav viennozīmīgi”, pētnieki uzsver, ka rūpīgi jāseko līdzi jaunās paaudzes veselības stāvoklim, vai tiek uzņemtas visas nepieciešamās uzturvielas.
Lasi arī: Dziednieks Daugavietis iesaka, kā tikt ārā no „apburtā” neveiksmju loka
Veģetārisma “bubulis”
Cik viegli vai grūti nodrošināt bērnam pilnvērtīgu veģetāru uzturu? Domas dalās. VM pārstāve sarunā ne reizi vien lieto vārdu “grūti”. “Ir ļoti grūti sabalansēt olbaltumvielām bagātus produktus, lai nodrošinātu ēdienkarti arī ar neaizvietojamām aminoskābēm, ir ļoti grūti sabalansēt arī dzelzs daudzumu. Nav tik sarežģīti tad, ja atbilstošas ēdienkartes izstrādā uztura speciālists, diētas ārsts, taču ne jau visas skolas šos speciālistus var piesaistīt,” saka S. Līviņa.
Uztura speciāliste E. Kataja apgalvo, ka pasākums nav sarežģīts, un ar koncentrētu veģetārisma veidu raksturojumu atspēko “bubuli”: “Ja neēd tikai gaļu, bet lieto zivis, olas un piena produktus – šāds uzturs organismu var nodrošināt ar pilnīgi visām uzturvielām un nepastāv īsti nekādi riski, ka bērns varētu kaut ko nepietiekami saņemt. Arī tad, ja viņš neēd zivis, bet lieto olas un piena produktus, uzturu varam sabalansēt. Ja bērni, un tādu ir diezgan daudz, negrib ne gaļu, ne zivis, tad viņiem jāsaņem vismaz olas, kas apgādā organismu ar uzturvielām, par kurām pieaugušie parasti satraucas – dzelzi, B12, arī nedaudz D vitamīnu. Ja neēd olas, jāskatās, vai pietiek B12 vitamīna, es to dotu papildus tāpat kā dzelzi, kas bērnam vajadzīgs, lai augtu un attīstītos. Jāseko līdzi asins analīzēm, ja ir uz robežas, vairāk jāpiedomā pie produktiem, kas satur dzelzi, vai arī jālieto uztura bagātinātāji. Vegāniem, kas no uztura izslēdz piena produktus, noteikti jālieto papildus B12 vitamīns un dzelzs.”
Kā viņa novērojusi savos kursos par veģetāru pārtiku, veģetārieši par uzturu lielākoties piedomā rūpīgi, ja vien tas nav kāds pusaudzis, kas hormonu trakumā izdomājis, ka mainīs ēšanas paradumus. “Drīzāk jāuztraucas par bērniem, kas nav veģetārieši, jo viņu uzturs ir ļoti vienveidīgs – lielākoties tas sastāv no rafinētiem produktiem – baltmaizes, makaroniem, cīsiņiem, dārzeņu un augļu ļoti maz, jo var dabūt končas un cepumus,” savos novērojumos dalās uztura speciāliste.
Vai tā ir pīlīte, kuru parkā barojām?
Mežaļu trīs meitu ģimenē veģetārisms ienāca pirms trīsarpus gadiem mazās Martas iespaidā, atzīst mamma Kristīne un pastāsta par gadījumu restorānā, kad pusdienās pasūtīta pīle. Meitiņa paskatījusies uz maltīti un asarām acīs vaicājusi: “Mammu, vai tā ir pīlīte, ko mēs parkā barojām?” – “Viņa daudz ko vēl jautāja, bet es vairs nejutos komfortabli par savām atbildēm, ka tā ir pieņemts, visi tā ēd. Sāku rakties literatūrā, kas tad mums pietrūks, ja neēstu gaļu? Izrādās – nekas, jo visas vielas var uzņemt ar citiem produktiem.”
Ētiskiem apsvērumiem pievienojušies arī citi aspekti – sapratusi, cik liela ir gaļas industrijas ietekme uz vidi un kāds neracionāls slogs tas ir pārtikas patēriņā. “Tā vietā, lai uzņemtu vērtīgas uzturvielas, vitamīnus u.c. tieši no augu valsts produktiem, patērējam milzīgus resursus, audzējot gaļai lopus, taču rezultāts, kuru iegūstam, lielākoties arī nav diez ko veselīgs,” viņa spriež.
Lasi arī: Izmetiet to nekavējoties! Ko nekādā gadījumā nedrīkst turēt mājās
Pāriet uz jaunu ēdienkarti bez zināšanām uztura jautājumos būtu grūti, jo gaļas un zivju ēšanas tradīcija ir ļoti stipra, atzīst Kristīne. Lai skaidrāka bilde un drošāka sajūta, pati izstrādājusi programmu ar dienas devām – svarīgi zināt, kādas vielas un kādos apjomos produkti satur. “Atklājām arī daudz jaunu ēdienu, ko meitenes agrāk neēda, piemēram, dažādus riekstus, sēkliņas – čia, kaņepju, kuras kaisām putrās un uz maizītēm,” stāsta mamma.
Pirms pāris gadiem viņa kļuva par vegāni. Vīram Ērikam, kam jau bijusi veģetārieša septiņu gadu pieredze, un jaunākajām meitām, kas no mazotnes radušas pie mammas gatavotajām maltītēm bez gaļas, zivīm un piena produktiem, veģetārās pārtikas programma grūtības nesagādā, taču vecākajai meitai joprojām garšojot gaļa. “Kad aiziet ciemos, viņa ēd gaļas ēdienus, un es arī ļauju,” nosaka Kristīne.
Mežaļi, juristi būdami, palīdzējuši Ikšķiles Brīvajai skolai sagatavot dokumentus tiesai. Par pozitīvu iznākumu arī otrajā tiesas procesā Kristīnei šaubu neesot – savu vērtējumu taču devis arī tiesībsargs, ka nav citu variantu kā veģetāro ēdināšanu padarīt par normālu lietu, jo pārtikas izvēle ir mūsu pamattiesības.
Kā zupā “paslēpt” ķirbi
Ikšķiles Brīvajā skolā sācies pusdienlaiks – vispirms ēdamzālē sabirst mazie, nākamajā starpbrīdī – lielie bērni. Šodien galdā zaļie griķi ar sēklām un burkāniem, biešu salāti krējuma mērcītē, biezpiens, tomāti, kefīrs ar zemenēm, piens. Kādam negaršo bietes, kādam – griķi, taču lielākoties ēdēji tukšo šķīvjus, slavē pusdienas un nezūdās, ka nav gaļas vai zivis. Pa kādam gadās arī pārliecināti veģetārieši. Anna Strante (12) gaļu neēdot no mazotnes, jo negaršo. Mamma viņas izvēli atbalstot, sakot, ka tā pat labāk, un meitai speciāli pagatavo dārzeņus vai salātus. Elza Caune (10) ir veģetāriete no piecu gadu vecuma. Meitenei vairs negaršoja gaļa, un viņa to pārstājusi ēst. Vecāki nav protestējuši.
“Man tas bija ārprāts – bez gaļas, tikai dārzeņi, graudi un pat produkti, kurus nepazinu – kvinoja, amaranta, ar lēcām maz biju strādājusi,” pirmsākumus virtuvē atceras pavāre Jeļena Logina, skolā saukta par Lieni. Palēnām visu apguvusi un tagad gatavo un noformē ēdienus tik prasmīgi, ka ciemiņiem jāatzīst – gluži kā restorānā.
Ēdienkarte neatkārtojas trīs nedēļu laikā, produktus, kas bērniem mazāk garšo, pavāre tā prot “paslēpt”, ka mazie nemaz neattop – zupai, sakņu sautējumam vai mērcei pievienots, piemēram, daudzu nenovērtētais ķirbis. Pērn no skolas dārza novākuši 600 kilogramus ķirbju un visi mācību gada laikā “integrēti”. Vislabākie ēdēji esot paši mazākie, lielajiem darbojas bara efekts – viens pasaka, ka negaršīgs, un pārējie seko viņa piemēram, novērojusi Liene un piebilst: “Bērni ir jāstimulē, ar viņiem jārunā, lai vismaz pagaršo, un es to daru.”
Veģetārisms un veģetārieši
* Veģetārisms uzskatāms par veselīgu un pilnvērtīgu uztura veidu.
* Uztura speciālisti atzīst, ka pareizi saplānota un daudz-veidīga veģetāra ēdienkarte pilnībā nodrošina vajadzīgās uzturvielas ikvienā vecumā, un plaša mēroga pētījumi pierādījuši, ka veģetārisms par 25 – 50% samazina vēža, sirds išēmijas un citu nāvējošu slimību risku.
* Arī Latvijas Republikas Veselības ministrija piekrīt apgalvojumam, ka veģetāriešu un vegānu uzturs ir veselīgs un augu valsts pārtikas produkti spēj sniegt cilvēkam visas nepieciešamās uzturvielas.
* Veģetārieši ir cilvēki, kas uz-turā nelieto gaļu un pārtiek galvenokārt no augu izcelsmes produktiem.
Avots: Latvijas pārtikas informatīvais portāls “Pārtikas centrs”
Veģetāriešus iedala:
• Laktoveģetāriešos – uzturā lieto piena produktus un medu, nelieto olas un gaļu, zivis.
• Ovolaktoveģetāriešos – uzturā lieto piena produktus, medu un olas, nelieto gaļu un zivis.
• Ovoveģetāriešos – uzturā lieto olas un medu, bet nelieto piena produktus, gaļu, zivis.
• Vegānos – stingrākie veģetārieši, jo uzturā lieto tikai augu valsts produktus, atsakoties no gaļas, zivīm, olām, medus un piena produktiem.
Daļēja veģetārisma paveidi:
• Semiveģetārisms jeb daļējs veģetārisms – uzturs, kurā tiek izslēgts kāds noteikts gaļas veids, piemēram, “sarkanā gaļa”, un tiek lietota cita veida gaļa.
• Peskoveģetārisms – uzturs, kurā nav gaļas produktu, bet iekļautas tikai zivis vai citi ūdens dzīvnieki.
• Polloveģetārisms – uzturs, kurā nav citu gaļas produktu kā tikai putnu gaļa.
Avots: Latvijas pārtikas informatīvais portāls “Pārtikas centrs”
