Parādīsim garnizonu, kuru jūrnieki pameta 1996. gadā Barenca jūras vidū. Agrāk šeit dzīvoja 400 ģimenes

Mēs pametām Kildina salu un lēnām tuvojāmies mūsu garā ceļojuma uz Arktiku nākamajam mērķim. Milzīgā sala ar pamestām militārajām bāzēm un unikālām celtnēm, kuru izstaigājām no vienas malas līdz otrai, mūsu skatam attālinājās arvien vairāk.

Mēs tur pavadījām 4 dienas un domājām, ka nogursim tik ļoti, ka būs jāatliek ceļojums un jādodas mājās. Bet tas nenotika, un mēs devāmies tālāk uz Graņitniju.

 

Graņitnija ir bijušā militārā apmetne un garnizons. Dieva aizmirsta vieta, kur tā vienkārši nevar nokļūt. Apkārt salai ir Barenca jūra. Transports šeit nekursē. Jūs varat nokļūt tikai pa ūdeni, iepriekš vienojoties ar cilvēkiem, kuriem ir laiva ar jaudīgu motoru.

Par laimi mums šajā ziņā paveicās, un mūsu kolēģi – industriālie tūristi – dalījās kontaktos ar tādiem cilvēkiem, kuri var mūs nogādāt uz Kildinas salu un tam sekojoši uz Graņitniju. Kā nokļūšana uz šīm vietām notiek sliktos laika apstākļos, kad viļņu augstums sasniedz vairāk nekā 1,5-2 metrus – es noteikti jums pastāstīšu citās publikācijās.

 

Tas ir īsts pārbaudījums tiem, kuri nekad nav devušies jūrā. Bet mūsu ceļš uz Graņitniju bija gluds, viļņi bija minimāli, ātrums liels.

 

Daba šajā nostūrī ir pārsteidzoša! Tīrs gaiss, vēsa vēja brīze. Laika apstākļi šeit stundas laikā var mainīties vairākas reizes. Šeit es pirmo reizi redzēju, kā mākoņi pieskaras pauguru virsotnēm, un es tiem pieskāros ar savām rokām.

 

 

Esam klāt. Ir redzamas pamestas dzīvojamās ēkas, rūsē vecas antenas. To visu ieskauj neticamais dabas skaistums. Apdzīvota vieta ar vēsturi, kurā savā laikā tika izveidotas vairākas militārās bāzes, tagad ir pilnīgi tukša un neapdzīvota.

Bet pavisam nesen šeit dzīvoja cilvēki. Neskatoties uz to, ka dzīves laikā ciems bija pilnībā norobežots no kontinentālās daļas, bez aktīvas transporta kustības – šeit dzīvoja vairāk nekā 400 militārpersonu ģimenes.

 

Mēs devāmies uz molu. Sapuvis, sarūsējis kuģa metāla fragments ar atvērtām lūkām, kur jebkurš neuzmanīgs cilvēks var iekrist ledainā ūdenī. Mēs uzreiz tvērām savas kameras – mums ir ļoti maz laika. Tikai pusotra stunda, lai izpētītu visu teritoriju.

 

 

Mēs skrienam uz dzīvojamo zonu, fotografējot visu, kas ir mūsu ceļā.

 

 

Pa ceļam satiekam izmētātu sarūsējušu tehniku.

 

Garnizons ir mazs. Ir pāris kazarmas, jūrnieku ēdnīca un citas ēkas, kuru mērķi ēku pašreizējā briesmīgā iekšējā stāvokļa dēļ nav reāli noteikt. Mēs šeit esam tikai viesi un neesam militārie eksperti.

 

 

Pamesta tehnika. Man šķiet, ka to ne tik sen izmantoja pamestu kuģu sagriešanai metālā. Melnā metāla transportēšanai tika izmantots kravas automašīnas ar greiferi.

 

Buldozers acīmredzot tika izmantots ceļa attīrīšanai.

 

 

Dzīvojamās ēkas. Viena sešstāvu un pāris piecstāvu ēkas. Ir divas ielas. Pirmā ir nosaukta 17 gadus vecā varoņa Sašas Kovaļeva vārdā, otra – Sovetskaja iela. Bija divi bērnudārzi, skola, pasts un vietējais klubs.

 

 

 

Dodamies augstāk, tuvāk dzīvojamām ēkām. Mēs neuzdrošinājāmies ieiet iekšā.

Lasi arī: VIDEO: Alla Pugačova, tērpusies īsos plisē svārkos, apraudājās Lizas un Harija pirmajā skolas dienā

Kamēr mēs staigājām un fotografējām, draugs piekrastē pamanīja cilvēkus. Viņi ieradās šeit ar laivu, un mēs devāmies viņus sagaidīt, paredzot interesantu sarunu. Bet par to citu reizi!