Pirms 10 gadiem es atrados vietējā psihiatriskajā slimnīcā. Nevis, lai apciemotu draugu vai veiktu pētījumu, bet gan tāpēc, ka es biju garīgi slims un apdraudēju pats sevi.
Divas lietas top man skaidras. Pirmā ir tāda, ka es biju pilnīgi apjucis, savukārt otrā- ikdiena šajā slimnīcā bija smieklīga, kurā bija pilns ar tādiem tēliem kā Guļošais priekšnieks, Adošā dāma un Bērns zombijs. Blakus manai gultai – es apsolu, ka to neesmu izdomājis – gulēja 1,98 metrus garš indiānis gan jau tāpēc, ka pēc filmas “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” iznākšanas visās psihiatriskajās slimnīcās vajadzēja būt milzīgam indiānim kā standartam.
Kad man nācās doties uz psihiatrisko slimnīcu, ārsts pieņemšanā teica: “Tev ir jāzina, ka šis ietekmēs visu tavu dzīvi. Cilvēki to zinās. Tas uzrādīsies tavā slimības vēsturē. Pasaki man, ka tu vairs necentīsies apdraudēt sevi, un es sūtīšu tevi uz mājām.” Principā viņš teica: “Izliecies, ka tev viss ir kārtībā un klusē.” Tas ir labi, ja vien tev pašam arī ir labi. Man nebija viss kārtībā, tāpēc es neko daudz neteicu un stāvēju, kur stāvējis. Ārstam bija taisnība – ja reiz tu esi pavadījis laiku šādā iestādē un ja tev ir apstiprinājusies šāda garīga slimība, tā nekad nepamet tevi – ne tāpēc, ka kāds to patiešām ievēro, bet gan tāpēc, ka tu pats to zini. Tā bija ar depresiju, kas lika man nonākt šajā slimnīcā.
Pēdējā laikā tika daudz spriests par lidsabiedrības “Germanwings” traģēdiju, bija raksts par Robina Viljamsa pašnāvību, bija Kurta Kobeina pašnāvības gadadiena un vēl un vēl. Mēs pavadām visu savu dzīvi garīgo slimību ielenkumā. Man nekad netiek dota iespēja aizmirst to, ka es esmu šī stāsta daļa. Man nācās atrast veidus, kā ar to sadzīvot.
Es aprobežojos ar visa saistīšanu ar smieklīgo. Plastmasas galda piederumi un krūzītes, vide, kas dīvainā kārtā bija padarīta bērnišķīga, liekot man justies, kā pamatskolā, izņemot to, ka te nepārtraukti smēķēja. Varēja izveidot normālu sarunu ar kādu, kurš pēc tam pēkšņi apstātos un paziņotu, ka “lai vai kā- apklusti, drīz tu visu uzzināsi, kad Timbukti nolaidīsies uz planētas Zeme, un Jēzus atradīs tevi tarkšķam! Haha!”, un tad pēkšņi aizsoļo prom. Vieglāk bija smieties par šīm lietām, nevis censties izdomāt iemeslus, kāpēc galda piederumi bija no plastmasas vai apdomāt, kādas briesmas rēgojās pacientu acu priekšā.
Slimnīcā humors kļuva par vairogu. Pacienti nerunāja pārāk daudz un arī nebiedrojās – cilvēki palika paši savās mazajās pasaulītēs. Visi kļuva par intravertiem zombijiem, kuri nespēja kontaktēties ar cilvēkiem, kas lēnām klīda no gultas līdz smēķētavai, līdz virtuvei un atpakaļ. Es ļoti baidījos kļūt par vienu no viņiem. Dienām ritot, es sevī sāku atpazīt viņu iezīmes – tik ļoti biju nošķirts no ārpasaules, ka padošanās tam bija gandrīz vai neizbēgama. Es reiz visu rītu pavadīju centienos izveidot scenāriju, kurā es varētu paslīdēt uz banāna mizas tikai tādēļ, cik smieklīgi tas varētu būt. Es vēlējos salauzt šo zombiju sindromu, pat ja man tas izmaksātu galvaskausa lūzumu.
Man ir jāsmejas, jo labāk to uztvert šādi, nevis apzināties briesmīgo realitāti. Tas ir cilvēku aizsardzības mehānisms, pat veselajos; tādēļ ir nepieciešamas tikai 24 stundas pēc jebkuras slavenības veiktās pašnāvības, lai aizsāktos daudz neiejūtīgu joku par to. Apzināties to, ka mūsu pašu smadzenes var mūs tik ļoti pievilt, ir šausminoši, un humors kļūst par paņēmienu, kas palīdz kontrolēt šīs sajūtas. Tomēr raudzīties pēc humora garīgajās slimībās un smieties par garīgi slimajiem ir dažādas lietas. Viena palīdz cīnīties pret nošķirtību, otra vairo to. Tā ir nozīmīga atšķirība.
Kad mani aizsūtīja uz slimnīcu, man lika veikt parastu fizisku testu, un man pajautāja, kāda ir mana dzirde. Es atbildēju “Pardon?” (“Atvainojiet?” no franču val.), ko savā tumšākajā no naktīm uzskatīju par savu saprāta uzvaru, nevis par guvumu manai komiķa karjerai. Ārsts teica, ka tas nebija laiks jokiem. Es nevarēju viņam nepiekrist vēl vairāk.
Avots:theguardian.com
qwe
dd