Janvāra vidus parasti ir tas brīdis, kad lielie svētki ir aiz muguras un mājās iestājas klusums. Esmu pamanījis, ka tieši šajās dienās gribas sakārtot ne tikai atvilktnes, bet arī savas domas par to, kas gaidāms tālāk. Šķiet, ka pati daba apstājas, lai mēs varētu mierīgi izlemt, kuras lietas un cilvēkus ņemt līdzi šajā gadā.

Manā ģimenē ir bijuši radinieki, kuri visu mūžu nodzīvojuši tālu no pilsētas burzmas, mežu un klusuma ielenkumā. Katru reizi, kad aizbraucu pie viņiem ciemos, es saprotu, ka mēs dzīvojam it kā divās dažādās pasaulēs

Esmu pamanījusi, ka dārznieku vidū domas bieži dalās – vieni pieturas pie vecajām metodēm, ko iemācījušies no vecākiem, bet otri meklē ko jaunu. Es pati gadiem ilgi gurķus sēju tieši tāpat kā visi: uzraku dobi, ieliku sēklas zemē un gaidīju, kas izaugs.

Pēdējās nedēļās mētelis arvien biežāk paliek neaizpogāts, un sniegs pie mājas sliekšņa pārvēršas nelielās peļķēs. Šķiet, ka īsta ziema ar bargu salu šogad mūs nemaz nemēģina nobiedēt. Daudzi no mums šādos brīžos sāk domāt, vai tiešām kažoki un biezākie dūnu mēteļi turpmāk būs vajadzīgi tikai pāris dienas gadā.

Janvāra pirmā puse manā pusē pagāja tādā kā dīvainā sastingumā. Šķita, ka visi lielie svētku plāni ir iestrēguši, enerģijas pietika tikai pašam nepieciešamākajam un katra diena atgādināja iepriekšējo. Tomēr tagad, skatoties kalendārā, jūtu, ka gaiss kļūst citādāks un arī apkārtējie sāk kustēties straujāk.