Viena no meitenēm skaidroja, ka kļuvusi par “vergu” un netika pienācīgi barota.
“Meitene bija tik ļoti izbadējusies, ka viņa centās nočiept virtuves skapjos stāvošo ēdienu. Tiklīdz Šārpa viņu pieķēra, meitene tika sista,” stāsta prokurors Steibls.
“Viņa pastāvīgi bija badā. Abām pameitām bija bail lūgt ēdienu. Uz skolu viņas devās nepaēdušas. Meitenēm, pārnākot no skolas, nācās ēst aukstu, sabiezējušu putru, kas pagatavota brokastīs. Nereti laika posmā no piektdienas launaga līdz pat pirmdienas pusdienām skolā bērni vispār netika ēdināti.
Viena no pameitām atminas, ka viņai nācās dzert ūdeni no tualetes poda, jo pamāte liedza viņai prasīt ūdeni.
Tāpat meitenēm tika liegta mazgāšanās iespēja, viņām vairākas dienas no vietas nācās doties uz skolu netīrām, turklāt vienreiz mazgāšanās bija aizliegta pat sešas nedēļas no vietas. Meitenēm neļāva lietot vannasistabu un viņām pat nebija zobu birstītes.
Kad meitenēm sākās menstruācijas, viņām nācās izmantot tualetes papīru vai avīzes, jo higiēnas preču izmantošana bija liegta.
Lasi vēl: Šī sieviete tika publiski spīdzināta 10 stundas, un tu to pat atbalstīsi!
Meitenēm likās, ka viņas izskatās pēc bezpajumtniekiem. Turklāt, ja kurpes izdila vai saplīsa, meitenēm arī vasarā lika nēsāt gumijas zābakus,” tiesu informē Steibls.
Viena no meitenēm apraksta savu bērnību kā “murgu”, bet otra skaidro, ka viņai vispār nav patīkamu bērnības atmiņu, viņa atceras tik vien kā “sišanu un badināšanu”. Viņa papildina, ka naktī bieži vien aizmigt nav ļāvusi ēstgriba, un viņai nācās zagt ēdienu.
Tāpat meitenei bija utis, un Šārpa viņu terorizējusi psiholoģiski. Arī Šārpas meita skaidro, ka viņa bērnībā piedzīvojusi nežēlīgu izturēšanos un bijusi lieciniece tam, ka pret pameitām viņas māte izturējusies kā pret zemākām par zemu.
Šārpas meita atceras, ka pret viņu izturējās kā pret vergu un arī viņa visu laiku bijusi badā. Meitenei māte lika ēst olu sviestmaizes un treknu gaļu, no kuras viņai vienmēr kļuva slikti, bet Šārpai tas šķita smieklīgi.
Steibls turpina: “Viņu speciāli ģērba nemodernās drēbēs, meitenei nedeva to, kas bija citiem bērniem, turklāt viņa pastāvīgi tika noniecināta.”
Kad Šārpa tika apcietināta, viņa skaidroja policijas darbiniekiem: “Es zinu, ka neesmu jauks cilvēks. Ja vien es spētu pagriezt atpakaļ laiku, es viņas mīlētu. Man ļoti, ļoti žēl par to. Es ar to nelepojos.”
Šārpas sods mīkstināts, jo viņa atzinusies pāridarījumos un par notikušo izrādījusi nožēlu.
“Viņa patiesi nožēlo notikušo. Tas viss spēcīgi ietekmējis visus iesaistītos. Viņa jūtās apkaunota. Nav iespējams atgriezt notikušo, lai gan viņa vēlētos, kaut spētu to izdarīt,” skaidro aizstāvis, Roberts Andervuds. Tiesnesis Pauls Vatsons skaidro, ka Šārpa uzsākusi pameitu audzināšanu neilgi pēc viņu mātes nāves.
Viņš papildina: “Tā tik tiešām bija šaušalīga bērnība. No viņas rokas šīs meitenes tika apsmietas, zaimotas, apkaunotas, turklāt viņu vajadzības netika ņemtas vērā. Viņas dzīvoja badā, nezinot, kas ir vecāku rūpes vai pieķeršanās, lai gan tās pienākas visiem bērniem. Tāpat meitenēm tika liegtas elementāras pamatvajadzības, piemēram, higiēnas lietas un pārtika.
Šāda rīcība atstās dziļi paliekošas sekas.
Bērniem tagad ir nopietnas grūtības, un katrai no viņām nāksies gadiem ilgi apmeklēt terapeitu.”
Avots: mirror.co.uk
Apnicis uz visu ekonomēt? Ir apnicis vienmēr atteikt sevi palutināt ar kaut ko? Paplašiniet sava maciņa apvāršņus! Gan domas, gan vārdi materializējas. Visums dodas jums palīgā, jo turpmāk nauda straujiem tempiem ieplūdīs jūsu maciņā. Varēsiet palutināt savu bērnu ar jaunu rotaļlietu, vīru ar jaunu kaklasaiti, bet pati doties uz salonu iegūt sen kāroto frizūru. Šī metode tiešām strādā! Nosūtiet savas domas Visumam!
Ir skaidrs, ka strādājot 8-17 algotu darbu neko nenopelnīsi, knapi sanāks dzīvošanai – samaksāsi par īri, nopirksi pārtiku un atkal gaidi algu, varbūt starplaikā atļaujoties kādu mazu prieciņu. Ne visi var atļauties, maksājot uzreiz, nopirkt salonā jaunu telefonu, datoru, auto, samaksāt par studijām savam bērnam. Tu vari? Ko tu darītu, ja vinnētu 50 miljonus eiro? Vai spēj iztēloties savu dzīvi pēc tam?
Arī man bērnībā nācās pārciest daudz ko no augstāk aprakstītā.Diemžēl mana bērnība pagāja PSRS,kad par tādām lietām klusēja un tagad ir iestājies noilgums.Labprāt iesūdzētu to mātīti,kura mani terorizēja.Mani neapturētu tas,ka viņa mani ir laidusi pasaulē.
Kas tās par meitenēm, ja tām divām māte nomirusi 1973.gadā, tad tagad viņām jau vismaz 45 vai vairāk! Ko ceļ tik murgainas lietas no pagātnes? Vai tiešām vairs nav ko rakstīt?