Būsim godīgi: vīrieša skatiens vienmēr pievēršas sievietes dibenam, neatkarīgi no tā, vai tas ir renesanses mākslinieks vai pilnīgi svešinieks uz ielas. Bet ne Mikelandželo, ne bezkaunīgais onkulis uz ielas neapzinās, ka sieviešu dibenu skaistuma kanonus diktē nevis viņi, bet gan vēsture. Šajā materiālā sniegsim ieskatu, kādi tad ir bijuši sēžas daļas kanoni cilvēces vēsturē.
Senā pasaule: gigantisko izmēru ideāls
Sieviešu sēžamvietas skaistuma kanoni vienmēr ir bijuši atkarīgi no tā, ko sabiedrība vēlas no sievietes konkrētā vēsturiskajā periodā. Vairākus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras (neolīta laikmets), kad vēl nebija lauksaimniecības un ģimeni paēdināja vīrieši-mednieki, no sievietēm tika prasīts tikai viens: dzemdēt.
Primitīvo sieviešu dzīve sastāvēja no diviem bezgalīgi mainīgiem periodiem – pēcnācēju dzemdēšanas un barošanas. Tāpēc sievietei bija jābūt tāda izmēra dibenam, lai mamutu slepkava – viņas vīrs – būtu pārliecināts, ka viņa sieva viegli dzemdēs pāris desmitus mantinieku. Vai pie šādām formām ir grūti pārvietoties? Ļoti labi, mazāk atstās uguni bez uzraudzības.
Senā Grieķija: visu glābjošais sports
Par laimi, Grieķijā – sportistu un fitnesa treneru dzimtenē – ļāva sievietei atiet no pavarda un samazināt sēžamvietas apjomu līdz harmoniskam stāvoklim. Tie, kam patīk iet uz muzeju ar centimetru lenti, apgalvo, ka Knidosas Afrodītes gurnu apjoms ir 93 cm, bet Milosas Venērai – tieši tāds pats.
Lasi arī: Mana vecmāmiņa pēc ziedēšanas narcišu stublājus vienmēr sasēja ciešās bizēs, tagad arī es to daru
Grieķi ir īsti “sēžamvietas eksperti”. Ir leģenda, saskaņā ar kuru grieķu zemniekam izdevies izprecināt abas meitas bagātiem brāļiem tieši meiteņu pēcpušu dēļ. Kādu dienu māsas sāka strīdēties par to, kuras dibens ir skaistāks, un kāds garāmgājējs, kuram tika lūgts viedoklis, tā iemīlēja vecākās māsas pēcpusi, ka, atgriežoties pilsētā, pat saslima. Drīz vien jaunākais brālis, aizbraucis kā otrs “eksperts” pie laulības vecuma meitenēm, arī iemīlējās, bet jau jaunākajā.
Meitenes bija tik pateicīgas dieviem par iegūto laimi, ka par vīru naudu uzcēla templi par godu Afrodītei. Tempļa “saimnieces” – Afrodītes statuja kļuva pazīstama kā Kalipige (καλλίπυγη) – “skaistas pēcpuses īpašniece”.
Viduslaiki: neizteiksmīga ķermeņa šarms
Baznīca, kas tajā laikā cita starpā kontrolēja eiropiešu privāto dzīvi, ietekmēja arī sieviešu pievilcības kanonus. Viduslaiku dāmas (tās arī ir tiek dēvētas kā “velna trauki”) jau no mazotnes zināja, ka dvēseles glābšanai ir jānoniecina miesa. Turklāt sievietes pievilcība tika uzskatīta par velnišķīgu apsēstību, tāpēc augstu vērtēja neizteiksmīgu ķermeni, izliektu formu un asu izliekumu neesamību.
Sievietes ar plakanu, bezformīgu ķermeni izglāba vīriešus no neķītrām domām un ugunīgās elles, kā arī ieviesa jaunu dupša modi – tā neesamību. Tomēr jebkura sieviešu sēžamvieta, pēc viduslaiku garīdznieku domām, ir tik neglīta, ka, to atsedzot, var pat aizbaidīt velnu.
Jaunie laik: vairāk dzīves
Renesanse sievietēm atdeva tiesības apbrīnot sevi. Viduslaiku ideāls – no gavēņa un lūgšanām bāla un novājējusi dāma – tika iznīcināts: no šī brīža modē ir dzīvības pilnas (un vienkārši pilnīgas), plaukstošas, greznas sievietes. Rembrants, Rubenss un daudzi citi Jaunā laikmeta mākslinieki uz audekliem iemūžināja jaunu sieviešu pēcpuses kanonu, atklāti demonstrējot, ka zemes prieki sievietēm nav sveši.
Iespējams, tieši šajā laikā sievietes sēžamvietas skaistums bija visvairāk mulsinošs: bēdīgi slavenais “celulīts” tika pat atzinīgi novērtēts, jo tas bija bagātības un greznas dzīves rādītājs.
19. gadsimts: dibena palielināšana ar tērpu palīdzību
19. gadsimts tikai pastiprināja dāmu tieksmi pēc pilnīgas sievišķības. Pilnīgas pēcpuses efekts tika panākts ar vienkāršiem trikiem: svārku aizmugurē tika piestiprinātas iespaidīga izmēra bantes. Tā kā korsete varēja samazināt vidukli līdz pat 40 cm, sēžamvieta izskatījās vēl monumentālāka.
Līdz gadsimta beigām modē nāca zem svārkiem aizmugurē piestiprināt nelielu spilventiņu. Sēžamvietas “karnīze” bieži kļuva par joku un karikatūru objektu, bet tā vienalga bija dominējoša tendence…
20. gs. un mūsdienas: Tvīgija pret Kardašjanu…
20. gadsimtā sieviešu sēžamvietas modes kanoni mainījās gandrīz ik pēc desmit gadiem. Likumsakarīgi, ka, ja pirms pasaules kariem mode bija vienkārša, formas (un te jāmin slinkās dekadentes un kareivīgās feministes sufražistes, kas no vīriešiem izcīnīja tiesības uz biksēm), tad pēc smagajiem kara gadiem kalsnums raisa nepatīkamās asociācijas un dibena kanons atkal mainās, prasot mīkstus apaļumus.
60. gados modes pasaule sievietēm uzspiež tievumu: Trauslā modele Tvigija mudina parastās sievietes uzskatīt noapaļotas sēžamvietas par netīkamu variantu. “Vīriešu” formu modi (šaurs iegurnis un minimāls ķermeņa tauku daudzums) atbalstīja arī feministiski noskaņotas dāmas. Sulīgas sēžamvietas attēla izmantošana (filmās, mūzikas videoklipos, reklāmas produktos) kā līdzeklis vīriešu auditorijas piesaistīšanai tika pasludināta par seksistisku rīcību.
Lasi arī: Apvienojot lavašu un iecienītās ogas, iegūsi cienīgu “Napoleona” aizstājēju. Satriecoši ātri pagatavojams vasaras deserts
Tomēr ne visi bija noraizējušies par seksisma problēmu, un paralēli iepriekš minētajai tendencei izteiksmīga sēžamvieta kļuva par modes standartu. Tā tas ir arī mūsdienās. Tikai slinkie nav dzirdējuši par Dženiferas Lopesas miljonu dolāru apdrošināto sēžamvietu vai Kimas Kardašjanas dibena implantiem.
Nobeigumā atliek tikai atgādināt tādu 21. gadsimta modes tendenci kā pozitīva attieksme pret savu ķermeni. Vajag visādu formu sēžamvietas. Galvenais, ir sevi mīlēt!
[…] Sieviešu dibenu kanoni: modes tendences pēdējos 10 tūkstošos gadu […]