Bobs atceras: “Es saucu pēc palīdzības, bet tuvākais kaimiņš dzīvo aptuveni ceturtdaļjūdzes attālumā, un bija pusvienpadsmit vakarā. Kelsija atnāca pie manis. Kad pienāca rīts, es jau biju palicis bez balss un nevarēju pakliegt, bet Kelsija turpināja riet. Viņa turpināja saukt pēc palīdzības un ne mirkli neatstāja mani. Viņa neļāva man nosalt un turēja pie samaņas, un es zināju, ka man jāpaliek nomodā, jo tā bija vienīgā iespēja izdzīvot.”
Bobs bija paralizēts un gulēja sniegā turpmākās 20 stundas, kaut arī temperatūra bija -40 C. Pa šo laiku Kelsija darīja visu, kas bija viņas spēkos, lai noturētu saimnieku pie dzīvības – gulēja viņam virsū, lai viņš būtu siltumā un nemitīgi laizīja seju un rokas, lai viņš paliktu nomodā. Pēc 19 stundām Bobs zaudēja samaņu, bet Kelsija turpināja riet un gaudot.
Neskatoties uz suņa centieniem, Bobs visticamāk būtu nosalis līdz nāvei, ja viņa kaimiņš Riks nebūtu izdzirdējis Kelsijas izmisīgo gaudošanu. Bobs pastāstīja, ka kaimiņš viņu atrada Jaungada dienas rītā plkst. 6.30, un viņš tika nogādāts Ziemeļmičiganas reģionālajā slimnīcā. Ārsti konstatēja ķermeņa atdzišanu zem 20 0C robežas, kambaru fibrilāciju, kā arī C4 -5 starpskriemeļu disku lūzumu. Viņi bija pārsteigti, ka pēc tik ilga laika, kas bija pavadīts guļot sniegā, Bobam nebija neviena apsaldējuma.
Pēc šādām mugurkaula traumām cilvēki parasti ir paralizēti, bet Bobam ļoti paveicās. Neiroķirurgs Dr. Čeims Kolens pastāstīja, ka: “Brīnumainā kārtā viņš uzreiz varēja kustēties. Vairums pacientu pēc mugurkaula savainojumiem nekustas. Tas ir traģiski, bet tā notiek. Es nezinu, vai viņam palīdzēja zemā temperatūra vai fakts, ka viņš tā arī palika guļam sniegā.”
Pirms operācijas ārsti teica, ka pastāv liela iespējamība, ka Bobs nekad vairs nestaigās, bet jau nākamajā rītā viņš varēja pakustināt gan rokas, gan kājas. Dr. Kolens uzslavēja kaimiņu Riku un arī Kelsiju par to, ka viņi noturēja Bobu pie dzīvības. “Es domāju, ka dzīvnieki var palīdzēt, un šis suns pavisam noteikti izglāba viņa dzīvību, viņam ļoti paveicās.”
Boba meita Dženija pastāstīja, ka pēc negadījuma Kelsija palika mājās viena pati. “Es zināju, ka viņa ir palikusi viena. Riks viņu izlaida ārā un pabaroja mūsu zirgus, bet es zināju, ka man jātiek pie Kelsijas, jo viņa noteikti bija pārbijusies.”
Kelsija un Bobs bija nešķirami un visur gāja kopā, pat uz veikalu. Kad Dženija atbrauca mājās viņu apraudzīt, Kelsija no augšstāva bija nostiepusi lejā gandrīz visas tēva drēbes un uzcēlusi “telti”. Viņa atrada Kelsiju guļam uz drēbju kaudzes.
Dženija pastāstīja, ka Kelsija ir jaukākais un gudrākais suns, un viņa to arī pierādīja. “Mēs vienmēr esam zinājuši, ka ir kāds iemesls, kāpēc viņu atvedām mājās, un es domāju, ka tagad to zinām.”
Avots: odditycentral.com