Skolnieks viens pats no 11 gadu vecuma rūpējās par aklu māti. Kāds izveidojās šīs ģimenes liktenis pēc 9 gadiem

 

Laba fināla kā pasakās šim stāstam nav, ir tikai dzīves reālijas, no kurām paliek slikti ap dūšu.

Igors ar mammu – Aleksandra Zinčenko foto

 

Igoram Trubņikovam ļoti ātri nācās pieaugt jau 11 gadu vecumā.

“Kad mammai noņēma kājas un viņa pazaudēja redzi, visa māja uzreiz bija uz maniem pleciem”.

Lasi arī: Tests: attēlā redzamo seju skaits noteiks jūsu psiholoģisko vecumu

Kājas “noņēma”, jo bija problēmas ar asinsvadiem. Vispirms vienu, tad otru. Ar mēneša starpību. Pēc neilga laika Svetlanas redze pilnībā pazuda – to ietekmēja daudz stresa, un bija jau arī par ko uztraukties. Viņa viena audzināja savu dēlu – zēna tētis nomira, kad viņam bija tikai trīs gadi.

Sākumā Svetlana un Igors dzīvoja pie viņas māsas, bet ikdienā tas bija ļoti grūti, jo kā nekā māsai bija neliela mājiņa tikai ar divām istabām. Turklāt viņai pašai bija sava ģimene, bērni. Trubņikovi nolēma dzīvot atsevišķi.

 

Igors ar mammu –foto no Яндекс.Картинки

 

Mājoklis bija pieticīgs – veca kolhoza kopmītne bez jebkādām komunikācijām. Ūdenim bija jāiet pakaļ, lai iegūtu siltumu bija jāizmanto plīts, bet tualete bija koka un atradās ārā.

Visas rūpes par mammu un ikdienas rūpēm uzgūlās uz Igora pleciem. Viņš parādīja īstu vīrišķību. Viņš nečīkstēja, par likteni nesūdzējās, vienkārši uzņēmās atbildību. Puisis cēlās agri no rīta, sildīja plīti, lai mammai pa dienu būtu silti, gatavoja viņai brokastis, pats paēda un tad devās uz skolu.

“Sākumā, kad Igors bija skolā, es aizrāpoju līdz virtuvei, pēc sajūtām piekrāmēju šķīvī kartupeļus, kāpostus, burkānus, bietes un uz aklo to visu notīrīju, nomazgāju, lai dēlam būtu no kā pagatavot zupu.”

Pēc atnākšanas mājās no skolas Igoram bija ko darīt – pagatavot vakariņas, izmasēt Svetlanu, uzkopt māju, sagatavot malku, bet vēl pie visa tā vajadzēja izpildīt skolā uzdotos mājas darbus!

 

Svetlana Trubņikova rehabilitācijas klīnikā Vācijā, 2000. gadi – Kristīnas Bražņikovas foto

 

 

Ziemā zēns vēl tīrīja sniegu un lauza ledu uz lieveņa. Kad tas bija nepieciešams, Igors ar ragavām veda mammu uz slimnīcu – ātrā palīdzība nevarēja piebraukt stāvās nogāzes un bezceļa dēļ.

Par Trubņikovu stāstu uzzināja žurnālisti, un pēc kāda laika atsaucās Rostropoviča-Višņevska fonds. Ar viņu palīdzību Trubņikova ieguva “kājas” klīnikā Vācijā, kā arī viņai uzdāvināja mūsdienīgu ratiņkrēslu. Dažus gadus vēlāk Svetlana un Igors, pateicoties fondam, saņēma jaunu dzīvesvietu jaunā mājā kaimiņos esošajā reģionālajā centrā – Buturlinovkā.

Izskatījās, ka dzīve ir vairāk vai mazāk jau sakārtojusies, bet …

Deviņus gadus vēlāk Trubņikovi joprojām dzīvo izpostītā kolhoza kopmītnē. Dzīve Buturlinovkā viņiem neizdevās.

 

Igors Trubņikovs nes savu māti apledojušā pagalma dēļ – Kristīnas Bražņikovas foto

 

Igors sapņoja kļūt par feldšeri. Viņa vēlme ir saprotama – viņš kopš bērnības ir rūpējies par aklu māti. Bet lielās slodzes dēļ mājās, skolā viņa mācību rezultāti bija vāji. Ar grūtībām puisis pabeidza deviņas klases. Bet par feldšeri var mācīties tikai pēc 11. klases.

Lasi arī: Nīderlandē ievieš šopavasar nepiedzīvotus ierobežojumus pret COVID-19

Rezultātā Igors nekādu izglītību neiguva. Līdz 18 gadu vecumam viņš saņēma pensiju par apgādnieka zaudējumu, tagad viņš veic dāžāda veida gadījuma darbus. Buturlinovkā, kur viņiem ir jauna dzīvesvieta, puisis nevar atrast darbu, tāpēc viņi ar Svetlanu pārcēlās uz ciematu, kur viņiem ir kopmītņu istaba – tur viņam piedāvāja strādāt naftas rūpnīcā ar algu 100 rubļi stundā (aptuveni 1.1 eiro stundā).

Svetalana un Igors Trubņikovi vecmāmiņas mājā Vorobjovkā – Kristīnas Bražņikovas foto

Viņi dzīvo pieticīgi – Svetlanas sociālie pabalsti – apmēram 15 tūkstoši (160 eiro) + līdzekļi no Igora nepilna laika darba.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru