Skolotāji ir bezspēcīgi. Intervija ar psiholoģi Jolantu Segliņu-Gluškovu

Šī intervija laikrakstā Latvijas avīze tapa jau kādu laiku atpakaļ, pēc incidenta Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā, kurā iereibis skolēns skolas telpā uzbruka pašvaldības policistam. Tomēr tās aktualitāte nav zudusi…

Tieši otrādi, iespējams, šī intervija ir aktuālāka kā jebkad!

Jolanta Segliņa-Gluškova ir psiholoģe, strādā gan skolā, gan privātpraksē, gan arī iesaistās dažādos ar izglītību saistītos projektos.

Viņa uzskata: dažādas konfliktsituācijas skolās rodas tāpēc, ka bērnu tiesības tiek pārāk plaši interpretētas, tādējādi atņemot skolu vadībai un skolotājiem iespēju risināt problēmas.

 

Pagājušā gada nogalē Rīgas Sanatorijas internātpamatskolā iereibis skolēns skolas telpās uzbruka pašvaldības policistam. Daudzi sabiedrībā bija sašutuši – kā kaut kas tāds var notikt skolā, kā radusies tik liela visatļautība?

J. Segliņa-Gluškova: Jāatceras tomēr, ka tas notika internātskolā. Tā nav vispārizglītojošā skola, un ir bijis kāds iemesls, kāpēc bērns vispār nonācis internātskolā. Tajā pašā laikā ir absurdi attaisnot šā skolēna rīcību.

Visatļautība skolās droši vien ir turpinājums problēmām mājās. Uz skolu un pat bērnudārzu bērns atnāk kā gatavs produkts – vairāk vai mazāk izveidojusies personība. Tāpēc skolā attieksmi un uztveri var tikai koriģēt.

Visās skolās ir noteikumi, par kuriem skolēni ir informēti. Diemžēl noteikumi nestrādā, jo ne visi skolēni gatavi tos ievērot. Arī šī apziņa, ka noteikumi nav jāievēro, visticamāk, nāk no mājām. Vai nu mājās noteikumu nav, vai arī tie netiek ievēroti, varbūt arī pati ģimene ir pajukusi un līdz ar to ir pajukuši arī citi rāmji. Bieži var arī novērot: vecākiem nav prasību pret sevi. Un tādā gadījumā nebūs arī prasību pret bērniem. Vai arī otrādi – prasības pret bērniem ir, bet pret sevi nav un tad sanāk dubultā morāle – prasām to, ko paši nepildām.

Tas izteiktais cieņas trūkums, kas ir daļā bērnu, lai kā vecākiem nepatiktu to dzirdēt, arī radies ģimenē. Ja pieaugušais nav bijis respektējams mājās, nebūs respekta arī skolā. Tāpēc pat pirmklasnieks var rupjiem vārdiem nolamāt skolotāju. Šos vārdus, ar kuriem lamāt skolotāju vai klasesbiedrus, viņš parasti vispirms ir dzirdējis ārpus skolas. Kad skolotājs atnāk pie psihologa, lai rastu atbalstu, viņš raksta šo vārdu uz lapiņas, jo pats nespēj izteikt tik rupju vārdu, kādu pateicis skolēns.

Patiesībā, ja lamājas pirmklasnieks, tas vēl nav tik traki, jo viņi bieži vien nesaprot, ko saka, un mazie bērni arī vēl neprot valdīt savus impulsus. Nekaunība bez robežām ir tad, ja lamājas pusaudzis, kuram jau jāmāk valdīt emocijas.

Lasi arī: Uz Sandras māju policija brauca piecas reize, bet sestajā reizē viņa bija mirusi…

Ko vecākiem darīt, lai ieaudzinātu bērnos šo respektu? Bērns taču ir personība, un vecāki nedrīkstot uzspiest savu gribu.

Patiesībā, ja vecāki cienīs savu bērnu, visticamāk, saņems cieņu un respektu arī atpakaļ. Taču cienīt bērnu nenozīmē pieļaut visatļautību. Tas nozīmē pievērst viņam uzmanību, neignorēt. Ar bērnu ir jāsarunājas, jāatbalsta. Mana personīgā pārliecība ir, ka ģimenēs, kurās nav cieņas, arī mīlestībai ir maza vērtība. Jo, ja nav cieņas, nav robežu, tad ir pieļaujamas dažādas fiziskās ietekmēšanas utt.

Ir jāuzstāda ģimenes noteikumi, piemēram, ka jābūt kārtībai mājās, un jāmudina bērns šos noteikumus ievērot. Ja mājās vide ir kārtīga, arī tas disciplinē bērnu. Ja kārtības nav, arī bērns būs haotisks.

Ja audzināšanā kaut kas palaists garām, tad 7 – 10 gadu vecumā vēl daudz iespējams darīt, lai koriģētu uzvedību. Ja agrāk nav pagūts, tad šajā vecumā vēl var veidot un ieviest mājās noteikumus, kas bērnam jāievēro. Ieviest pienākumus, kas bērniem jāpilda. Ja mūsu ģimenē neapsaukājamies, tad to darīt nav ļauts nevienam. Vēlāk panākt uzlabojumus jau būs grūtāk.

 

Gadās, ka vecāki ir izrunājuši sausu muti, bet bērns vienalga ir bezkaunīgs vai konsekventi izmētā savas mantas pa visu dzīvokli.

Vecākiem pašiem jārāda bērnam paraugs. Ja vecāki paši kārtīgi noliek savas mantas un arī bērnam atgādina, kā tā jādara, tad, jā, varbūt ne uzreiz, bet kādā brīdī būs panākumi. Un, tikko šie panākumi ir, bērns noteikti jāpaslavē. Daļa bērnu, īpaši hiperaktīvie, ir ļoti nejūtīgi pret kritiku, viņi to vispār it kā nedzird. Taču uzslavas gan viņi saklausa.

 

Bet ja nav par ko slavēt?

Katrā bērnā var atrast kaut ko slavējumu, kaut vai kādu mazu panākumu. Piemēram, kad pie manis uz nodarbību atnāk klase, parasti daļa bērnu ļoti iesaistās, citi arī vairāk vai mazāk, bet viens noslēdzas, pukst un neko nedara. Taču, ja šim bērnam tomēr izdodas savākties un kaut nedaudz iesaistīties, arī par to viņš ir jāpaslavē, jo viņam savākties ir bijis grūtāk nekā citiem. Ja bērnu tikai kritizē, tas nogalina pašvērtējumu. Ja ir zems pašvērtējums, tad arī uzvedība sāk pasliktināties. Ja bērnam ir draudzīgas un sirsnīgas attiecības ar vecākiem un skolotājiem, viņš nedarīs lietas, kas kaitē viņam mīļajiem cilvēkiem. Ar dzīvi apmierināts bērns neuzvedīsies nepieņemami. Bērns uzvedas tā, kā viņš jūtas. Ja bērns no rīta pirms skolas sastrīdējies ar mammu, tad pirmajā stundā viņš izliks visu savu sāpi. Ļoti labi, ja ir iespēja parunāt ar skolas psihologu, tad uz otro stundu jau bērns aizies mierīgāks. Slikta uzvedība ir kā signāls – kaut kas nav kārtībā. Mūsu uzdevums ir šos signālus pamanīt un uz tiem reaģēt. Tas nav rājiens, tas ir atbalsts.

Kad skolā strādāju ar bērniem, kuru uzvedība ir nepieņemama, vienmēr…

 

Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru