Bija izsaukums parastā dienā. Es piebraucu pie vecās kundzes mājas un uztaurēju, ļaujot saprast, ka esmu ieradies …
Pēc pāris minūšu gaidīšanas, viņa vēl nebija ieradusies, tāpēc taurēju vēlreiz. Tomēr, no viņas nebija ne ziņas, ne miņas …
Tas bija mans pēdējais dienas izsaukums, tāpēc jau domāju doties prom, bet tā vietā, es noparkoju mašīnu un devos pie kundzes durvīm. Pieklauvēju. “Vienu mirklīti!” aiz durvīm atskanēja balss. Es dzirdēju, ka kaut kas tiek vilkts pa grīdu.
Pēc ilgas pauzes durvis beidzot tika atvērtas. Maza kundzīte, aptuveni 90 gadus veca, stāvēja manā priekšā. Viņai blakus bija mazs neilona koferis. Dzīvoklis izskatījās tā, ka tajā neviens gadiem nebūtu dzīvojis. Visas mēbeles bija noklātas ar pārsegiem.
“Vai Jūs varētu aiznest manu somu līdz mašīnai?” jautāja kundze. Aiznesu to līdz mašīnai un atgriezos, lai asistētu pašai kundzei.
Lasi arī: “Tas ir sievas pienākums” – muļķības, nav tāda lieta, kā “sievas pienākums”
Viņa ieķērās manā rokā un mēs lēnītēm devāmies uz mašīnu. Kad iekāpām taksī, viņa man iedeva adresi un lūdza, lai izbraucam caur piepilsētu. Uz ko es atbildēju, ka tas nav tuvākais ceļš.
Lai uzzinātu, kas tieši notika ar veco kundzi, škirsti otru lapu
