Kad apciemoju bērnu nometni, mēs staigājām pa teritoriju un atradām telefonu. Tas gulēja zālītē, vēl bija silts, droši vien tikko kā izkritis kādam razbainiekam no kabatas.
Sākumā mēs plānojām aiznest telefonu līdz apsardzei, bet pa ceļam nolēmām, ka varētu arī paši piezvanīt kādam no telefonā esošajiem kontaktiem, lai noskaidrotu īpašnieka vārdu un atdotu viņam telefonu. Tā šķita labāka ideja.
Telefona grāmatiņā bija tikai divi kontakti. “Mamma” un “Tētis”. Sekundi padomājot, es nospiedu “Tētis”.
— Čau, dēliņ! – klausulē atbildēja patīkams, dziļš baritons.
— Piedodiet, es neesmu dēliņš. – es saku. Mēs atradām telefonu, gribam atgriezt īpašniekam. Vai šis ir jūsu dēla telefons?
— Jā, dēla. – viegli apjucis atbildēja sarunubiedrs otrā galā. – Bet, kā tas nokļuva pie jums?
— Es jau teicu – atradām. Pastaigājāmies, skatāmies, ka zālē guļ telefons. Droši vien izkrita no kabatas. Kurā komandā viņš jums ir?
— Kas tad?
Baritons atklāti muļķoja. “Vajadzēja zvanīt mammai” – es nodomāju. No otras puses, man ir viegli saprast tēva apjukumu, kad no bērna telefona zvana kaut kāds nesaprotams vīrišķis. Tāpēc es pacietīgi atkārtoju.
— Jūsu dēls. Kurā grupā viņš ir, zināt?
— Viņš nav nekādā grupā.
— Kas tad viņš ir, vadītājs?
— Kāds vadonis?! Kur jūs vispār to telefonu atradāt?!
— Šeit, teritorijā.
Arī interesanti: Kaimiņiene tualetes poda ūdens tvertnē ielika pudeli ar caurmumiņiem: Tagad daru tāpat
— Kādā teritorijā?!
— Nometnes teritorijā.
— Kādas nometnes? Kas tā ir, izjokošana?
Šķir nākošo lapu un uzzini, ar ko viss beidzās!