— Ziniet, man nav līdz jokiem. Es atbraucu uz nometni, lai apciemotu savu bērnu, mēs atradām telefonu. Nometne “Draudzība”. Kas, jūs nezināt, kur atrodas jūsu bērns?
— Es ļoti labi zinu, kur atrodas mans bērns! Tam nav nekāda sakara ar kaut kādu nometni. Jūs vai nu ņirgājaties, vai arī šeit ir kaut kāda kļūda!
— Bet to mēs tūlīt pat viegli noskaidrosim, – es teicu. Mēs kā reiz pienācām pie apsarga būdiņas.
— Nosauciet bērna uzvārdu un vecumu. – es palūdzu baritonam.
Un, kamēr viens no apsargiem čaukstināja lapas ar bērnu sarakstu, mans sarunubiedrs elsoja klausulē, apstrādājot notiekošos. Es speciāli turēju telefonu tuvāk apsargam, lai baritons varētu atbildi sadzirdēt no pirmavota.
— Ir tāds! – beidzot teica apsargs, atkārtojot bērna uzvārdu un vārdu. – Sestā komanda. Trešais korpuss.
— Dzirdējāt? – es pajautāju klausulē. – Tagad mēs aiznesīsim bērnam telefonu, un tālāk jūs paši tiekat galā, vai tas ir jūsu bērns, vai nav.
— Labi. – atbildēja sarunubiedrs jūtami piezemētā balsī. – Paldies. Kur jūs sakāt, kur tā nometne atrodas?
— Kostino, Jaroslavkā.
— Ka tevi nelabais! – negaidīti nolamājās baritons.
— Ko? – es pajautāju. – Kaut kas nav kārtībā?
— Nē, nē, viss labi. Atvainojiet. – teica baritons.
Arī interesanti: Kaimiņiene tualetes poda ūdens tvertnē ielika pudeli ar caurmumiņiem: Tagad daru tāpat
Un sekundi paklusējis, pēkšņi dusmīgi caur zobiem noteica:
— Viss labi! Vienkārši interesanti, ja bērns ir nometnē, ar ko tad tā skaistule uz Ēģipti aizlidoja?!