Lai arī cik labi un brīnišķīgi nebūtu vecvecāki, viņš skuma un ilgojās pēc mammas. Un pat glabāja vienīgo viņas fotogrāfiju, kas bija jau izdzeltējusi.
Vecaistēvs visas pārējās sadedzināja. Nadja komunicēja ar radinieci, stāstīja, cik viņai ir brīnišķīgas meitas.
-Bet kā tad es, mammu? – viņš jautāja.
– Tu? Tu esi jaunības kļūda. Tavam tēvam bija taisnība, ka vajadzēja veikt abortu, – vienaldzīgi atbildēja Nadja un novērsās.
… Pēc 7 gadiem, kad Igors jau dzīvoja savā ērtajā divistabu dzīvoklī ar sievu un dēlu (paldies vecvecākiem un sievas vecākiem), atskanēja zvans, numurs nepazīstams.
-Igor, dēls, sveiks, vecaistēvs Dmitrijs iedeva tavu numuru. Te tava mamma. Klausies, es zinu, ka tu dzīvo atsevišķi. Un kā reiz netālu no institūta, kur iestājusies tava māsiņa. Gaļina pagaidām pie tevis padzīvos, ja? Kā nekā radinieki. Kopmītnes viņai nepatīk, bet īrēt ir dārgi. Vīrs no manis aizgāja, neklājas viegli, viena meita – studente, otra – skolniece, trešā tik tūlīt sāks staigāt, – viņa teica.
-Jūs kļūdījāties ar numuru, – viņš atbildēja un nolika klausuli.
Piegāja pie dēla, paņēma viņu rokās un sacīja:
-Nu ko, taisīsimies, iesim pretī mammai, bet tad visi kopā brauksim ciemos pie vecmāmiņas un vectētiņa?
LASI VĒL: Kamēr mans vīrs gulēja, es nolēmu nedaudz pārbaudīt viņa telefonu
-Bet brīvdienās visi kopā brauksim uz vasarnīcu, ja? – vaicāja mazais Aleksandrs.
-Protams, ģimenes tradīcijas nedrīkst lauzt!
… Daļa radinieku nosodīja Igora rīcību, jo varēja taču miesīgai māsai palīdzēt, mātei arī grūti vienai trīs meitas audzināt. Bet viņš uzskata, ka viņam ir jāpalīdz tikai vecmāmiņai un vectētiņam, nevis nepazīstamai sievietei, kurai viņš ir kļūda.
