Atbraucot mājās tēvs jautāja dēlam, vai viņam patika šis brauciens. “Patika, tēvs,” atbildēja puisis. “Redzēji, cik nabadzīgi var būt cilvēki? ” uzdeva jautājumu tēvs. “O, jā!” atskanēja atbilde. “Un ko tu vari izsecināt no mūsu ceļojuma?” atkal pajautāja tēvs.
Dēls atbildēja: “Es redzēju, ka mums ir viens suns, bet viņiem četri. Mums ir baseins līdz dārza vidum, bet viņiem upe, kurai nav beigu. Mums dārzā deg lustras, bet viņiem spīd zvaigznes. Mums ir terase līdz žogam, bet viņiem plašums līdz pat horizontam. Mums ir neliels zemes gabals, uz kura mēs dzīvojam, bet viņiem ir bezgalīgi lauki, kurus ar skatienu nevar saskatīt. Mēs pērkam pārtiku, bet viņi to audzē paši. Mums apkārt visai mājai ir sienas, kas aizsargā, bet viņiem draugi.”
Zēna tēvs bija sastindzis. Tad dēls teica: “Es sapratu, cik mēs patiesībā esam nabadzīgi.”
Mēs bieži vien aizmirstam par to, kas mums ir un koncentrējamies tikai uz to, kā mums nav. Kas vienam no mums – ir lēta prece, citam vērtīga dāvana. Viss ir atkarīgs tikai no tā, no kādas puses uz to skatās. Reizēm bērna viedoklis mums atgādina par to, kas patiešām šajā dzīvē mums ir svarīgs.
Avots: www.adme.ru
Saaaaaadirsts!!!!!