Draudzene man stāstīja, ka viņš izskatās slikti, ir skaidrs, ka viņš sācis dzert, izkārnējis, noplucis. Viņai nav jūtu un vēlmes viņu iegūt atpakaļ. Un vispār viņai bija nepatīkami sazināties ar viņu, lai gan viņa neaizliedza bērniem runāt ar viņu. Viņai jau sen ir sava dzīve, un viņa pat nevēlas atgriezties pagātnē.
Drīz arī bijusī vīramāte sāka viņu smalki “apstrādāt”. Stāstīt, ka viņas dēls drīz atgriezīsies … Tik daudzi gadi pagājuši, bet nedz viņam dzīve izdevās, nedz viņa apprecējusies no jauna … varbūt nevajadzēja šķirties – viņa viņai “dziedāja”.
Draudzene uzreiz saprata, ka māte un dēls kaut ko perina. Precīzāk, nevis kaut ko, bet mēģināt “atjaunot ģimeni”.
Kāpēc gan viņai kaut ko atjaunot, mana draudzene ir neatkarīga, labi pelna, vecāki viņai kāzās iedeva dzīvokli, un viņa tajā palika, nopirka mašīnu, tur viss ir, un viņa ir skaistule.Savukārt bijušajam vīram nebija ne cena kabatā – viņš tik daudz gadus dzīvoja ārzemēs un neko nepelnīja, neko neiegādājās. Viņš ieradīsies ar kailu dibenu, tāpat kā viņš aizgāja. Plus vizuāli ar vairs nav tāds kāds bija…
Nesen viņš atkal viņai esoy piezvanījis un atkal mēģināja uzjundīt viņas jūtas. Viņai tas bija apnicis, un, lai tas neatkārtotos, draudzene tieši teica, ka viss jau sen ir beidzies, aizmirsts un viņa nedos viņam nekādas iespējas. Viņa lūdza viņu vairs netraucēt. un ar visu savu būtību parādīja, ka nekas neizdosies.
Bijušajai vīramātei nesen bija dzimšanas diena. Draudzene, kā parasti, nopirka saldumus, skaistu ziedu pušķi un sūtīja vecāko dēlu pie viņas apsveikt. Bet viņa neatvēra durvis.
Protams, varētu domāt, ka viņas nav mājās. Un tāpēc viņi būtu domājuši, ja ne viena lieta. Kad dēls gāja uz viņas māju, viņš redzēja viņu virtuvē gaismu. Vakarā jau bija tumšs, un degošajā logā bija skaidri redzams siluets.
Bet viltīgo vecmāmiņu, acīmredzot, aizvainoja bijusī vedekla, jo viņa nevēlējās pieņemt dēlu (abi to acīmredzot bija pārrunājuši) un nolēma atkal sarīkot mazbērnu boikotu.
Kad dēls atgriezās mājās un pastāstīja par notikušo, draudzene sāka viņai zvanīt, lai uzzinātu, kādas blēņas viņa dara, bet viņa necēla klausuli.
Vecmāmiņa būtībā neatvēra durvis mazdēlam ar ziediem, ko viņš viņai atnesa dzimšanas dienā.
Lai pārliecinātos, vai vīramātei viss ir kārtībā un viņa principiāli neatvēra durvis, apmēram pēc stundas draudzene viņai piezvanīja no nepazīstama numura, un viņa jautrā balsī atbildēja.
Draudzene nevarēja savaldīties un lamājās, pateica visu, ko domā, ka vecmāmiņa rīkojas ļoti zemiski, jo bērni ne pie kā nav vainīgi un nebija pelnījuši šādu attieksmi tikai tāpēc, ka starp viņu, tēvu un māti pastāv konflikts.
Tikmēr vecmāmiņa sauca viņu par stulbu (es to vēl maigi saku), ka viņa atņem bērniem tēvu, kurš nolēma atgriezties un atjaunot ģimeni.
Kopumā detaļas ilgi neaprakstīšu. Gala rezultāts or tāds, ka viņas pamatīgi sastrīdējās.
Lasi arī: Madara Kiviča beidzot pastāsta kā viss notikās pēc škiršanās no Andra Kiviča
Bet es brīnos, kādi tomēr mēdz būt cilvēki … Labi, vīramātei ir zobs uz bijušo vedaklu! Bet kā jūs varat tā izturēties pret mazbērniem? Kad mazdēls stāv pie durvīm ar ziediem – lai skatītos caur actiņu, bet durvis netiek atvērtas! Kas ir šādu cilvēku dvēselē?
Man šķiet, ka šādus cilvēkus nav iespējams glābt… viņiem ir pārāk tumša dvēsele.
[…] Vecmāmiņa principa pēc neatvēra durvis mazdēlam ar ziediem, ko viņš viņai atnesa dzimšanas … […]