Viņa jau vairākas reizes ir šķērsojusi ceļu pagalmā, lai paskatītos, vai mamma nenāk. Bet viņai vienmēr sekoja jaunākā māsiņa.
Pēc pusstundas nolēmām izsaukt policiju. Vīrs pastāstīja, ka viņš jau ir sastapies ar līdzīgu situāciju un policija ātri reaģē uz tādiem izsaukumiem. Uz ielas sāka jau satumst, un vecāki ar bērniem sāka atgriezties mājās.
Lai arī rajons mums ir labs, tomēr savā galvā nespēju saprast, kā var atstāt uz ielas divus mazus bērnus sabiedriskās vietā.
Tajā brīdī, kad sieviete paskaidroja situāciju operatoram, laukumā negaidīti parādījās māsu mamma, ratiņos veļ viens maziņš bērns.
Viņa, nesakot ne vārda, paņēma meitenes un aizgāja ar viņām staigāt tālāk. No skata varēja pateikt, ka viņa ir pilnīgi mierīga, un viņai tā ir norma, ka bērni tik vēlu staigā apkārt.
Tajā vasarā es divas reizes biju lieciniece pazudušiem bērniem. Vecākiem, kuri atstāj savus bērnu spēļu laukumiņos, es iesaku aizdomāties par savu rīcību. Jo pēc statistikas no 50 pazudušiem bērniem piecus neizdodas atrast.
Bet no kāda vecuma jūs sākāt ļaut saviem bērniem iet ārā bez pieskatīšanas? Kā jūs pārgājāt no kopīgām pastaigām uz patstāvīgām?
