Kad viņš parūpējās par vilku, Jānis devās meklēt viņas mazuļus. Mazuļiem nevajadzētu atrasties tālu, jo parasti vilks viņus mierā neliek. Un tā arī izrādījās, pateicoties savai pieredzei izlūkošanā un darbā mežā, viņš zināja dzīvnieku paradumus.
Sākumā viņš atgriezās vietā, kur atrada vilku, rūpīgi izpētīja sniegu ap viņu un beidzot atrada to, ko meklēja. Mazas pēdas. Tas laikam bija tas pats vilku mazulis, kurš pirmajā tikšanās reizē nobijās un aizbēga.
Pēc nelielas pastaigas pa sliedēm mežsargs nonāca īstajā vietā. No pirmā acu uzmetiena tā bija slēpta vieta. Cerot, ka šī ir patversme ar vilku mazuļiem, viņš savāca gribu un mēģināja tos piesaistīt. Tomēr vilku mazuļi tika apmācīti palikt iekšā, līdz viņi dzirdēja savu māti.
Jānis bija nelokāms un darīja visu iespējamo, pat mēģināja atdarināt vilka gaudošanu, taču nekas nenotika. Jau domāju pats līst bedrē, kad pēkšņi ārā izlēca mazs vilku mazulis.
Dzīvnieks bija badā, tāpēc bija gatavs riskēt, lai atstātu patversmi bez mātes. Kad iznāca pirmais drosmīgākais mazulis, drīz sekoja arī pārējie.
Zinādams, ka nevar nest visus četrus, viņš uzmanīgi ievietoja somā un aizvēra to. Jānim vajadzēja pārbaudīt, vai bedrē nav vēl kādi mazuļi. Iebāzt galvu vilka bedrē nebija laba ideja, taču doma, ka viņš varētu kādu atstāt, bija nepieņemama.
Vīrietis apgūlās uz vēdera un nedaudz ielīda iekšā. Par laimi, bedre nebija tik dziļa, kā viņš gaidīja. Jānis paspīdināja kabatas lukturīti, bet citu vilku nebija redzami, un tagad viņš ar tīru sirdsapziņu varēja aiziet no šejienes, zinot, ka paņēmis visus kucēnus.
Viņš paņēma vilku mazuļu maisu un devās mājās. Kad Jānis atvēra durvis uz verandu, kur gulēja vilkacis, kucēni iečukstēja un vīrietis uzreiz nolika atvērto maisu uz grīdas, no kura tie izlīda.
Māte dzirdēja savu bērnu balsis un piecēlās uz ķepām, viņas acis bija slapjas, it kā viņa raudātu no tikšanās, ar kuru vairs nerēķinājās. Nekādas negatīvas reakcijas pret vīrieti nebija, nebija ņurdēšanas vai uzbrukuma mēģinājuma, taču viņš tomēr atstāja kucēnus blakus mātei un iegāja savā istabā, izspiegojot tos pa durvju spraugu.
Jānis cerēja, ka viņa smarža neatgrūdīs māti no viņiem. Vilku mazuļi skrēja pie mātes. Viņa tos nošņaukāja, un Jānis uz brīdi sastinga, aizturēdams elpu. Viņa tos atpazina. Pieredzējusī piedzīvojumu meklētāja bija sajūsmā līdz asarām, kad sāka laizīt vilku mazuļus. Viņa apgūlās un drīz mazie kucēni ar prieku sāka dzert viņas pienu.
Vilcene kādu laiku pavadīja ar Jāni, ar katru dienu viņai kļuva labāk, vīrietis tikai reizi dienā nesa gaļu un mainīja ūdeni, kamēr durvis uz ielu bija vaļā. Drīz vien vilcene varēja piecelties un pat staigāt klibodama. Dažas dienas vēlāk, no rīta, viņa klusi sauca savus bērnus, viņi visi piecēlās un sekoja viņai.
Vīrietis izgāja ārā un pieskatīja aizejošo ģimeni. Vilcene nogāja apmēram 20 metrus un apgriezās. Viņš visu saprata no viņas acīm. Tā bija bezgalīga pateicība šim cilvēkam, bet tajā pašā laikā piesardzība pret cilvēkiem kopumā, jo tieši cilvēku dēļ vilcene gandrīz no**ra, bet viņas bērni gandrīz no**ra.
Jānis nekad vairs neredzēja šo vilku ģimenīti, taču viņš zināja, ka tagad kaut kur dzīvo četri jauni vilki un vilcene un, iespējams, pat atceras savu glābēju. Neskatoties uz savu vecumu un lielo pieredzi saskarsmē ar dzīvniekiem, viņš gribēja tam ticēt.
Lasi vēl: Foršs dzīves pavērsiens liks pasmaidīt: nosauktas 2 zodiaka zīmes, kuru dzīvē laime un jautrība ienāks no 25. aprīļa – pārmaiņas jau tuvu
Jānis kļuva gandrīz par varoni savā pilsētā. Vīrietis plašsaziņas līdzekļiem detalizēti pastāstījis par šo neparasto atgadījumu, taču ik pa laikam tiek lūgts atkal ienirt atmiņās un vēlreiz izstāstīt stāstu pie apaļā galda.